Muhammada dzīve (8/12) Sunna

muslim-army-758x487Muhammada dzīve: Kauja pie Badras

Muslimiem neizdevās notvert vienu no kureišu karavānām, kas bija ceļā uz Sīriju. Viņi nolēma to sagaidīt, kad tā atgriezīsies. Kad izlūki, ieraudzīja karavānu, kuru vadīja pats Abu Sufjans, viņi steidzās paziņot Pravietim (s) par tās atrašanās vietu. Karavāna pārtveršana būtu ļoti spēcīgs trieciens Mekas iedzīvotājiem. Izlūki ziņoja, ka karavānai bija jāapstājas uz atpūtu pie Badras avotiem – tur tad arī muslimi to sagaidīja.

Kad ziņa par draudošo uzbrukumu sasniedza Abu Sufjanu, viņš nekavējoties aizsūtīja ziņnešus uz Meku ar prasību atsūtīt armiju kaujai pret muslimiem. Mekas iedzīvotāji, kas lieliski apzinājās šīs karavānas zaudējuma sekas, tūlīt pat savāca armiju. Pa ceļam uz Badru, Mekas armija saņēma ziņu, ka Abu Sufjanam izdevās izvairīties no uzbrukuma: viņa nosūtīja karavānu pa citu ceļu, gar piekrasti. Bet vairāku tūkstošu karotāju lielā armija turpināja ceļu uz Badru – viņi dega nepacietībā pārmācīt muslimus un uz visiem laikiem pārtraukt to vēlmi karot ar Mekas iedzīvotājiem.

Kad muslimi uzzināja par draudošām briesmām, viņiem bija nepieciešama milzīga drosme un apņēmība: ja viņi zaudēs kauju, tad tas būs par iemeslu vēl lielākai muslimu apspiešanai ne tikai Mekā, bet arī Medīnā. Pravietis (s) sasauca padomi, lai apspriestu tālākās darbības. Viņš nevēlējas vest kaujā muslimus (jo īpaši ansārus, kas sastādīja karaspēka lielāko daļu un nebija saistīti ar zvērestu pie Akabas) pret viņu pašu gribu.

Sāds ibn Muādhs ­ viens no ansāriem ­ piecēlās un atgādināja par savu uzticību Pravietim (s) ar vārdiem:

„Ak, Allāha Praviet! Mēs ticam tev un mēs liecinām par to, ar ko tu esi mūs pagodinājis, un mēs nepārprotami pasludinām, ka tevis atnestais ir patiesība. Mēs dodam tev paklausības un uzupurēšanās zvērestu. Mēs labprāt pakļaujamies jebkurai tavai pavēlei. Zvēru pie Dieva, kurš sūtīja tevi ar patiesību, ja tu mums pavēlēsi mesties jūrā, mēs to labprāt darīsim, un nebūs vīra, kas tev nepaklausīs. Mēs neiebilstam stāties pretī ienaidniekiem, jo mēs esam pieraduši pie kariem, un kaujā uz mums var paļauties. Mēs ceram, ka caur mums Dievs parādīs to drosmi, kas tevi iepriecinās. Ved mūs kaujas laukā, Dieva vārdā.”

Šāds atbalsts un mīlestības apliecinājums Pravietim (s) un islāmam iedvesmoja gan muhādžīrus, gan ansārus un muslimu armija, kuras kareivju kopējais skaits tikai nedaudz pārsniedza trīs simtus, devās uz Badru. Tā kā bija tikai septiņdesmit kamieļi un trīs zirgi, uz kuriem varēja jāt, muslimiem nācās mainīties, lai jātu pēc kārtas. Tā bija smaga diena, kas vēsturē minēta kā al-Jaum al-Furkan (Nodalīšanas diena) ­ gaismas un tumsas, labā un ļaunā, patiesības un melu nodalīšana.

Nakti pirms kaujas Pravietis (s) pavadīja pielūgsmē. Kauja notika otrajā hidžras gadā (642. g. m.ē.) Ramadāna mēneša 17. datumā. Sekojot arābu tradīcijai, cīņa sākās ar divkaujām, kurās muslimi uzvarēja un kureiši zaudēja dažus no dižciltīgajiem. Satricinātie kurieši metās virsū ienaidniekiem. Bet muslimi izvēlējās aizsardzības stratēģiju, un kureiši cieta milzīgus zaudējumus. Pravietis (s) piesauca Dievu, paceļot rokas tik augstu pretī debesīm, ka apmetnis nokrita no viņa pleciem. Dievs sūtīja viņam atklāsmi, solot palīdzību:

“Patiešām, Es sūtīšu tūkstoš eņģeļus jums palīgā, rindu pēc rindas.” (Kurāns 8:9)

Saņēmis labo ziņu, Pravietis (s) pavēlēja uzbrukt. Muslimu milzīgā drosme, neatlaidība un patiesā ticība palīdzēja uzvarēt milzīgo kureišu armiju. Pēc smagiem zaudējumiem, viņiem neatlika nekas cits kā vien bēgt. Kureiši bija sakauti un galvenais islāma ienaidnieks Abu Džahls bija nogalināts. Piepildījās Dieva pareģojums:

“Drīz viņu klans tiks sakauts un viņi metīsies bēgt.” (Kurāns 54:45)

Kaujā, kas bija viena no pašām svarīgākām cilvēces vēsturē, kopējie cilvēku zaudējumi sasniedz tikai 70 ­ 80 kritušos.

Mekas iedzīvotāji bija kā apreibuši no šokējošās sakāves. Abu Sufjāns, kurš tagad bija kļuvis par pilsētas galvu, apzinājās labāk par visiem citiem, ka šādi situāciju atstāt nevarēja. Veiksme rada veiksmi, un beduīnu ciltis, kas vienmēr ātri vien novērtēja spēku sadali, nekavējoties noslēdza sadarbību ar muslimiem, kā rezultātā Medīnā pieauga islāmu pieņēmušo skaits.

__________________________________

 

 



  • Atstāt komentāru