Omārs, Atšķirošais: Ummas cilvēks

Kādreiz tik kvēli islāmu ienīdušais spēcīgais Omārs tagad pats bija kļuvis par muslimu – pravieša Muhameda lūgšanas tika uzklausītas. Omāru iekaroja svētā Korāna skaistums, kas uz visiem laikiem izmainīja viņa prātu, sirdi un dzīvi. Pieņemot islāmu, Omārs kļuva uzticīgs Muhameda ummai (kopienai) – tas, kas bija tīkams ummai, kļuva tīkams arī viņam, un otrādi.

Vārdu “umma” parasti tulko no arābu valodas kā “kopiena”, bet šis tulkojums neattēlo visu šī vārda jēgas dziļumu. Vārda “amma” sakne nozīmē “iet” vai “iet, lai ieraudzītu”. Vārds “imama” nozīmē “vadīt”. Piemēram, to, kurš vada lūgšanu, sauc par imāmu. No šīs saknes nāk arī vārds “umm”, kas nozīmē “māte”, “sākotnējais avots”.

Rietumu izpratnē ar vārdu “kopiena” vai “tauta” (arī šādi reizēm mēdz tulkot arābu vārdu “umma”) apzīmē sabiedrību, kuras biedri eksistē noteiktas reliģijas, rases un etniskas atšķirības rāmjos. Tas tā nepavisam nav ummas gadījumā. Umma apzīmē apvienību, kurā ticīgie ir vienoti ar vienu mērķi – pielūgt un godāt Dievu. Kopā viņi ir spēcīgi, bet kad izšķirti – vāji. Katrs ummas biedrs ir garīgi vienots ar pārējiem. Ja ir slikti vienam, to jūt arī citi.

“Patiesi, tā ir jūsu kopiena – kopiena, kura ir viena. Un Es esmu jūsu Kungs, tāpēc bijājiet Mani.” (Korāns, 23:52)

Noteikti visi ir redzējuši kā televīzijā muslimi atklāti runā par savu reliģijas brāļu apspiešanu citās valstīs. Muhameda ummā visi ir vienoti. Ja ir slikti vienam, cieš arī citi. Muslimi aizstāv to, kas ir morāli pareizi. Islāmam ir svešš necilvēcīgums un vienaldzība. Omārs Ibn Al-Hattābs saprata to uzreiz un paziņoja, ka ir viens no ummas biedriem.

Tiklīdz Omārs pieņēma Islāmu, viņš dega nepacietībā paziņot visiem par savu piederību šai unikālai kopienai. Viņš gribēja dalīt ar ummu gan priekus, gan bēdas. Tobrīd muslimi pārdzīvoja nemitīgas vajāšanas, pazemojumus un spīdzināšans. Omārs, vēloties to izbeigt, skaļi paziņoja, ka viņš – viens no pilsētas spēcīgākiem un ietekmīgākiem iedzīvotājiem, nu ir nostājies nevainīgi sodīto pusē, ir kļuvis par vienu no viņiem, ir kļuvis par muslimu!

Paziņojums šokēja Mekas iedzīvotājus. Sākumā viņi centās šo ziņu ignorēt, cerot, ka Omārs pārdomās. Pēcāk viņi savācās pie Kābas, uzbruka Omāram un piekāva viņu. Omārs atkopās no sitieniem. Viņa ticība vēl vairāk pastiprinājās. Ar savu klātbūtni, viņš ieviesa pārliecību saviem reliģijas brāļiem un māsām. Pravietis pat reiz teica: “ Ja atnāktu pēc manis pravietis, tad tas būtu Omārs ibn Aļ Hattābs”.

Vairāk, nekā spēks

Abu Bakrs As-Sidīks un Omārs bija paši tuvākie Pravieša Muhameda līdzgaitnieki un sabiedrotie. Abi ibn Abu Tālibs atceras, ka Allāha Sūtnis no rīta devās savās darīšanās kopā ar Abu Bakru un Omāru un kopā ar Abu Bakru un Omāru vakarā arī atgriezās. Pravietis sauca viņus par savām “acīm un prātiem”, par saviem “padomniekiem visu citu zemes iedzīvotāju vidū”. Omārs bija kopā ar Pravieti visās grūtībās un pārbaudījumos, kuras skāra muslimu ummu.

Kad, glābjoties no pagānu nežēlības, Mekas muslimi slepus pārcēlās uz Jatribu, Omārs atklāti paziņoja, ka ir nolēmis pamest Meku un “lai tik kāds uzdrošinās viņu apstādināt”. Turēdams augsti paceltu galvu, viņš izgāja cauri Mekas ielām ar atkailinātu zobenu un sirdi, kas pilna ar mīlestību pret Dievu, islāmu, Pravieti un muslimiem. Pravietim Muhamedam veidojot ummu, Omārs vienmēr atradās blakus.

Omārs bija slavens ne tikai ar neiedomājamu spēku, bet arī ar dievbijību un devīgumu. Naktis viņš pavadīja pielūgsmē un bieži modināja ģimenes locekļus pēdējā nakts daļā uz lūgšanu. Viņš stingri ticēja Dieva solītajam par Paradīzi un nežēloja ne spēkus, ne līdzekļus Dieva ceļā. Viens no viņa sabiedrotajiem atceras, kā reiz Omārs sadalīja 22 000 dirhamus nabadzīgo vidū. Viņam bija ieradums atdos cukura maisus kā žēlsirdības dāvanas. Kad viņam pajautāja, kādēļ viņš izdala cukuru, viņš teica: “Jo es to mīlu, un Visuvarenais teica:

“Jūs nevarat kļūt taisni, kamēr neziedojat no tā, kas jūsu sirdij ir tuvs. Un, lai arī ko jūs nedotu, patiešām, Dievam viss ir zināms.” (Kurāns 3:92)

Omārs bija viens no tiem desmit līdzgaitniekiem, kurus Pravietis Muhameds jau dzīves laikā aplaimoja ar ziņām par Paradīzi. Bet tas nemazināja viņa dedzību sekot reliģijai un censties sasniegt Visuvarenā atzinību. Omārs bija slavens ar savām plašajām zināšanām, devīgumu, nenogurdināmo pašadevi pielūgsmei un vairāk par visu citu – uzticību ummai. Kas var būt pārliecinošāks par Pravieša vārdiem: “Īsteni ticīgs nebūs neviens, kamēr vien viņš nenovēlēs savam brālim to pašu, ko vēlas pats sev.” (Buhari, Muslim u.c.)

Omārs tiecās pēc Paradīzes, bet viņš tik pat stipri vēlējās Paradīzi katram vīrietim, sievietei un bērnam, kurš ticēja, ka nav Dieva, kurš būtu pielūgsmes vērts, izņemot vienīgo Dievu, un ka Muhameds ir Viņa kalps un sūtnis. Tāds bija Omārs – atšķirošais starp patiesību un meliem. Omārs – ummas cilvēks.

__________________________

Autors: Aiša Steisija; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: https://www.islamreligion.com/ru/articles/2134/

(Article by: Aisha Stacey; this article has been translated by www.parislamu.lv from the Russian article at https://www.islamreligion.com/ru/articles/2134/)

_________________________

Visas šī raksta daļas:

Omārs, Atšķirošais: “Stiprini islāmu ar Omāru” (1/3)

Omārs, Atšķirošais: Ummas cilvēks (2/3)

Omārs, Atšķirošais: Visu ticīgo vadonis (3/3)