Modernisma vieta islāmā ir strīdiem apvīts jautājums, kas bieži sadala muslimus tajos, kas uzskata, ka modernisms un islāms ir nesavienojami, un tajos, kas uzstāj, ka muslimiem ir jātiecas uz modernismu, ja viņi vēlas izdzīvot mūsdienu pasaulē.

Būdama muslima, arī es saskaros ar šo pašu modernisma jautājumu. Tomēr man, kā islāmu pieņēmušai muslimai, šis jautājums paver jaunas dimensijas, jo es ienācu islāmā tieši no šī paša Rietumu modernisma.

Pirms pievēršamies modernisma un muslimu sieviešu dilemmai, vispirms ir jādefinē, kas modernisms ir. Sabiedrībai kopumā, modernisms nozīmē progresu, tehnoloģijas attīstību, sekulārisma tendenču pieaugumu un uzsvaru uz prātu un brīvo gribu. Sievietēm modernisms dod vienlīdzību un atbrīvošanu.

Rietumu sievietēm atbrīvošana un vienlīdzība nozīmē to, ka viņām ir tādas pašas sociālās, juridiskās un personiskās tiesības kā vīriešiem. Pirmās modernās Rietumu sievietes vēsture sniedzas atpakaļ 1920-ajos gados, kad ASV sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, nostiprināja savu klātieni sabiedrībā un pamazām sāka uzdrošināties darīt to, par ko viņu mātes savulaik pat neuzdrošinājās runāt. Šajos gados, amerikāņu sievietes (kuras bija attīstības ziņā priekšā eiropietēm) atklāja savu seksualitāti un sāka pieprasīt tādas pašas brīvības kā vīrieši izvēlēties viņu personiskos ieradumus, to skaitā smēķēšanu, alkohola lietošanu, dejošanu un pat tiem laikiem izaicinošu apģērbu valkāšanu.

Ko modernisms var piedāvāt muslimu sievietēm? Praktiski to pašu – atbrīvošanu un vienlīdzību. Kā tas ir iespējams? Modernisms nav obligāti jādefinē tikai un vienīgi no Rietumu perspektīvas. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustība neaizsākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kā uz to uzstāj Rietumu vēsturnieki. Tās saknes tiecas septītajā gadsimtā – laikā, kad dzīvoja un sludināja Pravietis Muhameds (s). Daudzas muslimu sievietes nezin, ka islāms vienādoja viņu status kā līdzvērtīgu vīriešiem jau gandrīz 1400 gadus atpakaļ – Korānā skaidri norādīts, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi visā, ko viņi dara (sūra An-Nahl, 16:97; sūra Al-Ahzab, 33:35). Tomēr ir svarīgi izprast to, kādas atšķirības Islāmā ir starp vīrieti un sievieti.

„Sievietes tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi ar vīrieša, bet tie nav identiski. Vienlīdzība un vienādība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šī atšķirība ir saprotama, jo vīrietis un sieviete nav identiski, bet gan radīti vienlīdzīgi. Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, kamēr vienādība nē. Paturot prātā šo atšķirību, nav iespējams iedomāties, ka sieviete varētu būt kas zemāks par vīrieti. Nav pamata apgalvot, ka viņa ir mazāk svarīga kā viņš, tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiski vienādas ar vīrieša tiesībām. Ja sievietes statuss būtu identisks ar vīrieša statusu, tad viņa vienkārši būtu viņa dublikāts, kas viņa nav. Fakts, ka Islāms dod sievietei vienlīdzīgas tiesības – bet ne identiskas – pierāda, ka viņai tiek pievērsta adekvāta uzmanība un ka tiek atzīta viņas neatkarīgā personība.” (Abdul-Ati)

Es personīgi domāju, ka muslimas patiesā atbrīvošana slēpjas tajā, ka viņa atzīst šīs pasaules nepastāvīgumu un galīgumu – tikai pēc nāves mēs tiksimies ar Allāhu un ieraudzīsim patieso dzīves realitāti. Šī intelektuālā brīvība paceļ muslimu sievietes pāri pasaulīgajām ‘tiesībām’ par kurām Rietumu sievietes tik sīvi cīnās – mēs padodamies tikai un vienīgi Allāham un Viņa likumiem. Tādējādi, ar pilnīgu iekšēju mieru mēs varam baudīt vienlīdzību ar vīriešiem, kuru Allāhs mums ir devis, netiecoties būt vienādām ar viņiem.

_____________________________

Autore: Laila Brence; raksta avots: www.hibamagazine.com