Latviešu muslimu stāsti: Miera reliģija Kā es pieņēmu islāmu, Latviešu muslimu stāsti, Muslimu pasaule

2ea5bc523f1904504116d5a0499250d7Esmu 33 gadus veca muslima. Islāmu pieņēmu pirms sešiem gadiem ar astīti.

Īsumā par manu dzīvi pirms islāma:

Esmu dzimusi latviešu ģimenē un pat nevaru nosaukt kādu no pēctečiem, kas nebūtu bijis latvietis. Dzīvoju pilnībā latviskā vidē, pat krievu valodu reti nācās dzirdēt. Turklāt arī visai izolētā vietā – mums bija tikai pāris kaimiņi un apkārt mežs vai nepabeigti, pamesti apbūves laukumi. Šādā vietā dzīvoju visu pamatskolas, vidusskolas un pat augstskolas laiku. Pēc skolas nekad nemēdzu doties uz pilsētu ar skolas biedriem, vienmēr nācu mājās, un draugu loks man bija ierobežots. Daži labi draugi un vairāk neko nevajadzēja. Arī atrodoties skolā, parasti izvēlējos tikai pāris cilvēkus, ar ko pavadīt laiku – biju visai savrupa. Jo vecāka kļuvu, jo vairāk šķita, ka īsti neiederos. Aktivitātes, ar kurām nodarbojās daudzas mana vecuma meitenes, man šķita ļoti garlaicīgas un muļķīgas. Sāku vairāk sava laika veltīt mācībām un mazāk sociālajām aktivitātēm. Bija pat brīži, kad vecāki teica: „Liec nost to grāmatu un izej ārā!” Bet arī ejot ārā pavadīju laiku pārsvarā dabā, nevis cilvēku burzmā un tusiņos.

Bērnībā apmeklēju svētdienas skolu un baznīcu kopā ar vectēvu. Man bija nelokāma ticība, ka Dievs pilnīgi noteikti pastāv, biju kristīta, bet nebiju iesvētīta. Pusaudžu gados mēģināju doties uz luterāņu baznīcas jauniešu programmām, bet tur pieredzētais mani izbiedēja un lika sākt apdomāt to, kam es īsti ticu. Vienīgā apspriežamā tēma bija Jēzus. Vēlāk jaunieši sastājās aplī un kaut ko dūca zem deguna, kā rezultātā viena meitene nokrita zemē un sāka kratīties, bet pārējie to novēroja kā normālu parādību – acīmredzot ne pirmo reizi viņa to dara. Pēc šī atgadījuma ik pa laikam apdomāju: Vai tiešām es ticu tam, ko dzirdu baznīcā? Kāpēc vairāk tiek runāts tieši par Jēzu? Ja Jēzus ir Dievs, tad kāpēc vienmēr nesaka tikai Dievs? Mana mīlestība pret Dievu un kristietību bija izaugusi no praviešu stāstu lasīšanas, un stāsts par Jēzu bija pēdējais grāmatā. Iespējams tāpēc es nekad nebiju tā īsti aizdomājusies par to, ka Jēzus ir kas vairāk kā pravietis kristietībā. Pusaudžu gados uz baznīcu gāju jau reti. Par labu nenāca arī tas, ka tad, kad es tur aizgāju, vienmēr bija viens un tas pats sprediķis.

Pieaugusi, vectēva iedrošināta, devos pie mācītāja uz iesvētību apmācībām, kas ilga vairākus mēnešus. Pašai par izbrīnu šīs mācības es nespēju izturēt. Klausījos, ko mācītājs runā, un tas man uzdzina tādas dusmas! Bieži sēdēju un skatījos uz Bībeli sev priekšā domājot, ka vēlos to pacelt un sist ar to blakus sēdošajam mācītājam un tad mukt prom. Ja kāds viņam uzdeva jautājumu, tad atbilde (ja to tā var nosaukt) bija pilnīgs kosmoss, kuras beigās saproti mazāk kā pirms jautājuma uzdošanas. Pārnākot mājās, ilgi nespēju nomierināties un raudāju vai vēlējos kliegt un kādam sist, pati nesaprotot par ko. Beigās es to vairs nevarēju izturēt un nolēmu nomainīt mācītāju. Bet šim mācītājam īsti nebija laika ko man veltīt. Tad nu beigu beigās tiku pie trešā mācītāja, pie kura devāmies visa ģimene.

Šo mācītāju es spēju klausīties bez dusmām, bet to vietā bija radušies neskaitāmi jautājumi. Biju sapratusi, ka man kristietība nešķiet pareiza. Zināju, ka Dievam ticu pilnīgi noteikti. Ideja ka šī sakārtotā pasaule būtu radusies nejauši, ka mūsu dzīvei nav jēgas un ka nav neviena kas pārvalda visu radību man nelikās loģiska. Arī no mācībām skolā biju arī sapratusi, ka tādai Dieva interpretācijai, kāda ir hinduismā vai kādā citā krasi atšķirīgā ticībā, es noteikti nespēju piekrist. Protams šīs zināšanas nebija nekādas dziļās, bet pameklējot nedaudz papildus, bija pietiekoši, lai saprastu, ka tādam Dievam es neticu un nav vērts pētīt dziļāk, ja jau pašiem pamatiem nepiekrītu. Jūdi man vienmēr vairāk ir asociējušies ar tautu nevis reliģiju, ko tādu, kur tev jāpiedzimst, nevis ko tu vari pieņemt vēlāk kā savu. Turklāt man šķita, ka jūdaismam pietrūkst garīguma. Tā nu es domāju, ka man nav citas izvēlēs kā tikai kristietība, jo arī ideja, ka es varu pielūgt Dievu kā pati gribu, nepiederot nevienai ticībai, bez kādas vadības no Dieva, pamatojoties tikai uz savām sajutām un tad saucot tās par Dieva vadību, man nebija pieņemama un vienmēr atsauca atmiņā to zemē nokritušo meiteni, kurai likās, ka tā ir pareizi, jo viņai bija tāda sajūta. Galu galā, pat tosterim ir lietošanas instrukcija. Tik bezatbildīgam Dievam, kurš kaut ko radītu un tad atstātu pašplūsmā bez pamācības kā pareizi dzīvot, lai nenodarītu sev un citiem pāri, es arī neticēju.

Tā nu es uzdevu mācītājam jautājumus. To darīt bija visai grūti. Latviešu piekritīs, ka vairumā gadījumu mums ir grūti skaļi runāt par ticības lietām. Arī vecākus kaitināja mani jautājumi. Viņi šķiet bija nolēmuši sekot idejai – vienkārši tici, ka tā ir, un viss. Prasīja, lai beidzu jautāt. Bet es vēlējos saprast, vēlējos, lai man paskaidro to, kas nav skaidrs. Kāpēc man jāiet uz baznīcu, kāpēc Jēzum bija jāmirst par citu grēkiem, kāpēc es esmu vainojama par Ievas grēkiem, kas īsti ir Jēzus, kāpēc reizēm lūdz Jēzu un reizēm Dievu, kāpēc izklausās, ka tie abi nav viens un tas pats, plus vēl svētais gars, kas to visu sarežģī vēl vairāk un kā īsti viņi var būt viena persona – kā tas īsti darbojas? … un daudzi citi jautājumi.

Arī lekcijas, ko mācītājs sniedza, man reizēm uzdzina smieklus. Abi ar brāli bieži saskatījāmies, jo šķita, ka mācītājs mums atstāsta kādu seriāla „Supernatural” sēriju. Bet viena lieta piesaistīja manu uzmanību. Mācītājs minēja, ka ir trīs reliģijas, kas ir līdzīgas un pielūdz vienu Dievu – kristietība, jūdaisms un islāms. Tiesa ātri vien pēc tā viņš piebilda, ka islāms ir kas tāds, ko piekopj cilvēki tālu no mums, un tas ir kā daļa no viņu kultūras, nevis kas tāds, ko varētu praktizēt arī mēs.

Es nekad neko par islāmu nebiju dzirdējusi. Pašķirstīju skolas kladi, kurā atradu pierakstus par dažādām filozofijām un reliģijām, bet neko par islāmu. Nolēmu pameklēt, kas tas islāms tāds ir. Nonācu kaut kādā arābu valstu čata vietnē. Lielākā daļa gan tur bija pilnīgi ar islāmu nesaistīti eksemplāri, kas meklēja pretējo dzimumu muļķīgām sarunām, bet to vidū bija arī daži, kas runāja par reliģiju. Viens no čatiem, kuram pievienojos un klusējot lasīju, bija starp arābu muslimu un latviešu kristieti. Šī kristiete runāja agresīvi, apsaukāja un ņirgājās par muslima reliģiju – ka muslimi ticot mēness dievam, tuksneša dievam un līdzīgas lietas. Muslims pacietīgi viņai paskaidroja. Lai gan šī kristiete bija ieinteresēta tikai uzbrukumos un saruna ar viņu beidzās ne pie kāda secinājuma nenonākot, tā palīdzēja man. Es sapratu, ka ticība islāmā par to kāds ir Dievs, ir tieši tāda, kādu es varu pieņemt. Skaidra, tieša – viens Dievs visa Radītājs, žēlīgs un taisnīgs, vieds un visu zinošs, tieši tāds Dievs, kādu biju iemīlējusi, lasot praviešu stāstus bērnībā, nekādas trīsvienības, un ka Jēzus ir Dieva pravietis. Šī saruna neradīja nevienu no jautājumiem, kas man radās, klausoties kristiešu mācītāju. Pēc šīs sarunas, pus gada garumā es turpināju lasīt par islāmu, uzzināju cik brīnišķīgs cilvēks bija pēdējais islāma pravietis Muhameds, biju arī iepazinusies ar vairākiem islāma ticības pārstāvjiem, iemācījos pildīt lūgšanas un sāku (kaut tikai daļēji apsedzoši) vilkt lakatu. Biju gatava pieņemt islāmu jau krietni pirms tam, bet kaut kāda iemesla pēc kautrējos prasīt, lai man palīdz, un neviens, ar ko runāju, man nepajautāja – varbūt vēlies kļūt par muslimu? Līdz vienu dienu kāds pajautāja, un kopš tā brīža es esmu muslima.

Sākums bija grūts, galvenokārt tāpēc, ka apkārtējie nav saprotoši. Man šī reliģija ir ļoti mīļa. Bija tik sāpīgi dzirdēt kā tuvi cilvēki saka ļaunas lietas vai ņirgājas par to, ko tu mīli un kas tev ir ļoti svarīgs. Vai mēģina tevi šantažēt, liekot izvēlēties starp divām lietām, kas tev svarīgas – reliģiju un ģimeni. Apgalvo, ka ar savu ticību nodari pāri ģimenei un to piemeklējušas slimības tieši tevis dēļ. Zināju, ka viņiem nav taisnība, un ka viņi saka to tikai nezināšanas dēļ. Kad mēģāju paskaidrot, viņi atteicās pat uzklausīt un pameklēt, vai tas, ko viņi apgalvo par manu reliģiju, tiešām ir taisnība vai nē. Vienīgā atbilde bija ka gan jau es saku tikai muļķības, nav vērts neko skatīties – to dzirdot, tiešām sāpēja sirds.

Tāpat arī ir bijusi nejauka saskarsme ar pilnīgi svešiem garāmgājējiem vai apkalpojošo personālu kādā iestādē. Šķiet ir gana daudz tādu cilvēku, kas uzskata, ka ir pilnīgi normāli slikti izturēties pret svešinieku, par kuru neko nezinām, jo tas svešinieks neizskatās kā vairākums. Bet ir satikti arī labi un pieklājīgi cilvēki, tā kā nav viss tik briesmīgi. Turklāt jo vairāk uzzinu par islāmu, jo vairāk saprotu, ka tie cilvēki, kas kliedz ko nejauku, ir ar nepareizām vai neesošām zināšanām un sliktu audzināšanu. Es saprotu, ka man nav pamata justies slikti citu cilvēku neaudzinātības dēļ, un man nav pamata domāt ko sliktu par savu reliģiju citu cilvēku nezināšanas dēļ, jo vienmēr izrādās, ka tas ko viņi saka ir vai nu kas pilnīgi nepatiess vai arī līdz galam neizprasts.

To visu var izturēt, jo dzīvei ir parādījies virziens un jēga. Pirms islāma es vienmēr virzījos uz priekšu gan skolā, gan darbā, nepavadīju dzīvi bezjēdzīgi, tomēr nepameta sajūta – uz ko tas viss virzās? Kāpēc es strādāju? Tikai lai samaksātu rēķinus, paēstu, reizēm izdarītu kaut ko, kas patīk un uzkrātu enerģiju, lai atkal varētu strādāt un tā uz riņķi līdz nomiršu? Tagad ir sajūta, ka es virzos uz kaut ko, kam ir jēga, ir sakārtotības sajūta. Pat brīžos, kad ārēji šķiet apkārt ir haoss, nekas nespēj mani izsist no sliedēm. Turklāt nekas nevar aizstāt to sajūtu, ka Dievs ir nemitīgi klātesošs. Dzīvesveids, ko muslimi piekopj, atgādina par Dievu un tu nejūties vientuļš un pamests, lai cik grūti tobrīd ietu, kā arī jūties īpaši pateicīgs brīžos, kad iet labi. Ir tik jauki apzināties, ka ir Kāds, kas par tevi rūpējas, stabila vērtība tavā dzīvē, kas tevi nepametīs, tāpēc nekas nespēj satricināt tik ļoti, ka zūd vēlme dzīvot.

Šodien mani apciemoja viena ne-muslimu sieviete, kas, cik man zināms, par islāmu neinteresējas nemaz, bet ienākot pa durvīm teica: „Dīvaini, te vienmēr ir tāds miers. Tikko pārkāp pār slieksni tā iestājas pilnīgs miers. Nez kāpēc tā?” Tā ir tikai viena no lietām ko sniedz islāms – pilnīgs iekšējs miers. Esmu priecīga, ka Dievs man parādīja šo reliģiju un es ceru, ka Viņš dāvās man atļauju palikt tajā līdz mūža galam.

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.lv – ļoti gaidīsim!



  • Atstāt komentāru