Dievs saka Kurānā:

Nudien jums bija labs piemērs Allāha sūtnī – tiem, kuri cer uz Allāhu un Pēdējo dienu un piemina Allāhu jo daudz. (Kurāns, Al-Ahzāb 33:21)

Un Mēs sūtījām tevi vien kā žēlastību [visām] pasaulēm. (Kurāns, Al-Anbijā 21:107)

Nenoliedzami, viena no lielākajām Dieva dotajām dāvanām ticīgo kopienai ir negrozāma un nevainojama vadība, kurai sekojot muslims var būt droši pārliecināts, ka nenonāks strupceļā, bet gan virzīsies uz priekšu pa īsteno ceļu. Šī vadība ir cildenais Kurāns, kas ir pēdējā Dieva atklāsmes grāmata, un Pravieša Muhammada (s) parādītais ceļš, kas mums dod praktiskus, detalizētus norādījumus par Dieva doto reliģiju, kā ir minēts Abū Zarras vārdos: “Kad Allāha Pravietis mūs atstāja, mums bija zināms viss (pat) par katru putnu, kurš lido virs mums.” (ibn Hibbāns)

Viena no katra cilvēka svarīgākajam dzīves jomām ir attiecības ar bērniem. Paskatīsimies, kādas bija Pravieša (s) attiecības ar viņa bērniem.

Pravietim (s), pēc viena no viedokļiem, bija trīs dēli: Al-Kāsims, Abdullāhs (At-Tāhirs) un Ibrahīms, kā arī četras meitas: Zeinaba, Rukejja, Umm Kulsūm un Fātima, kuru viņš nosauca par Az-Zahru (puķi). Meitas dzīvoja ilgāk par dēliem, un viņas visas bija no Pravieša (s) pirmās sievas Hadidžas. Jāsaka arī, ka lielākā daļa ziņu par Pravieša (s) attiecībām ar savām meitām skar Medīnas periodu – laiku, kad viņas visas jau bija pilngadīgas un izprecinātas. Tas ir saistīts ar to, ka vairums ziņu par viņa privāto dzīvi līdz mums ir nonākušas caur viņa sievām, kuras visas, izņemot Hadidžu, kļuva par tādam pēc hidžras (muslimu migrācijas no Mekas uz Medīnu) vai neilgi pirms tās. It īpaši caur Aišu, kura nodeva vairāk nekā divus tūkstošus hadīsu, kas ir ceturtais lielākais skaits no visu sahābu (Pravieša (s) līdzgaitnieku) vidus.

Meklējot iemeslus, kāpēc Dievs dāvāja Pravietim (s) tik daudz meitu, kuru dzīves ilgums arī bija ilgāks nekā zēniem, zinātnieki izsaka viedokli, ka tas tā ir tāpēc, lai parādīt, ka Pravietis (s) nebalstījās uz dēliem, kā tas bija ierasts arābu kultūrā, kā arī tāpēc, lai atspēkot džahilijas (pirms islāma laika) meitu nicināšanas tradīciju.

Pravietis (s) ļoti priecājas par savu meitu dzimšanu, kas bija pretēji tā laika arābu nevīžībai pret meitām, norādot, ka nav nekāda iemesla bēdāties par meitu dzimšanu un ka cilvēka rizks (nodrošinājums) ir Dieva dots, un tas nesarūk nedz ar bērnu skaitu, nedz ar meiteņu parādīšanos ģimenē. Pravietis (s) ir teicis, ka cilvēks, kurš uzaudzinās divas meitas, stāvēs viņam blakus Tiesas Dienā. (Muslims)

Visas viņa meitas piedzima pirms pravieša misijas sākuma, tāpēc, kad atnāca Dieva pavēle: „Un pabrīdini savus tuvākos cilts biedrus!” (Kurāns, Aš-Šuarā’ 26:214), Pravietis (s) uzkāpa Safas kalnā un sauca pie islāma savu cilti: “Ak kureišu pulks, izpērkat paši sevi, nekas cits jums nepalīdzēs Allāha priekšā” un arī savas meitas: “Ak Fātima, Muhammada meita, prasi man cik vēlies no manas naudas, bet tev nekas (no tā) nepalīdzēs Allāha priekšā.” (Bukhāri) Visas viņa meitas pieņēma islāmu un vēlāk pārceļoja uz Medīnu.

Pravietis (s) nekavējās izprecināt savas meitas, izraugoties viņām līgavaiņus, kuri izcēlās ar gudrību un asu prātu – kā Abī al-Ās ibn al-Rabīa, kuram viņš izprecināja savu vecāku meitu Zeinabu – vai arī ar imānu (ticību) un kautrīgumu – kā nākamais taisnais kalifs Usmāns ibn Affāns – cilvēks, no kura kautrējas pat eņģeļi un par kura sievām kļuva uzreiz divas viņa meitas: Rukejja un pēc viņas nāves arī Umm Kulsūm. Pēc otras meitas nāves, Pravietis (s) ar īsu frāzi raksturoja viņu vīru: “Ja man būtu arī trešā [meita], es to izprecinātu Usmānam.” (Al-Asbahānī)

Savu jaunāku meitu viņš deva laulībā Alī ibn abī Talibam, kurš stāvēja pašā muslimu armijas priekšgalā gandrīz visās svarīgākajās kaujās. Pravietis (s) cienīja savas meitas un neuzspieda tām sevis izvēlētus līgavaiņus, nepaprasot vispirms viņu pašu viedokli. Pēc tam, kad Alī prasīja Fātimas roku, Pravietis (s) informēja meitu par to atturīgiem vārdiem: “Alī tevi pieminēja.” Zahras kautrīgā klusēšana bija viņas piekrišana, pēc kura pāris tika apprecināts. (ibn Sāds)

Pravietis (s) centās palīdzēt meitām ar problēmām viņu laulību dzīvēs, kā arī tiecās veicināt viņu laimi un saticību. Kādu dienu, ienākot pie savas jaunākas meitas, Pravietis (s) neatrada tur Alī. Kad izrādījās, ka starp viņiem izcēlies neliels ģimenes strīds, Pravietis (s) aizgāja viņu uzmeklēt un atrada Alī masdžidā, kur viņš gulēja uz zemes. Uzmanīgi noslaukot zemi no viņa sejas, viņš pamodināja savas meitas vīru, lai palīdzētu jaunajam pārim izlīgt. (Bukhāri)

Kad Pravietis (s) ieraudzīja savas mirušas sievas Hadidžas kaklarotu, kuru no Mekas bija atsūtījusi viņa meita Zeinaba, lai izpirkt savu vīru Abu al-Āsu, viņš nespēja palikt pret to vienaldzīgs. Viņš prasīja muslimiem atļauju atlaist savas meitas vīru uz Meku atpakaļ pie viņas, uz ko saņēma sohābu piekrišanu. (Abū Dāvūds) Vēlāk arī Abū al-Ās kļuva par muslimu un pārceļoja uz Medīnu.

Kad muslimu armija izgāja uz pirmo lielu kauju pret Mekas neticīgajiem, Pravietis (s) atstāja Usmānu ibn Affānu Medīnā kopā ar savu meitu Rukejju, kura tolaik bija slima, ar savu rīcību norādot, ka rūpēm par tuviniekiem ir primāra lomu katra muslima dzīvē jebkurā situācijā.

Tomēr vienlaikus viņš nedeva savām meitām nekādas īpaša privilēģijas citu muslimu priekšā. Par savu jaunāko meitu, kura kā neviens cits līdzinājās viņam gan runas veidā, gan gaitā, Pravietis (s) teica: “Zvēru pie Allāha, ja Fātima, Muhammeda meita uztaisītu zādzību, es nocirstu viņas roku.” (Bukhāri)

Kādu dienu, Pravietis (s) pamanīja, ka Fātima ienāca viņa mājā. Tajā laikā, Pravieša (s) mājās atradās viesi, tāpēc viņa meita uzreiz aizgāja. Nākamajā dienā viņš aizgāja pie viņas, lai pārprasīt, ko viņa vēlējās. Fātima neko neteica, bet Alī paskaidroja, ka viņš bija licis viņai lūgt pēc palīga – kalpa, jo no smaga darba, viņas roku āda bija kļuvusi raupja un grubuļaina, bet drēbes no mājas slaucīšanas netīras. Uz to Pravietis (s) atbildēja: “Ak Fātima, pabaidies no Allāha un izpildi pienākumus sava Kunga priekšā, veicot mājas darbus. Bet kad tu iesi gulēt, noskaiti vārdus subhān Allāh (slava Dievam) trīsdesmit trīs reizes, vārdus alhamduli Llāh (pateicība Dievam) trīsdesmit trīs reizes un Allāhu Akbar (Dievs ir Visuaugstais) trīsdesmit četras reizes, kopā simts, un tas tev būs labāks par mājas kalpu.” (Abū Dāvūds)

Pravietis (s) necentās dāvināt savam meitām dunju (šo pasauli), bet allaž norādīja uz āhiras (aizsaules dzīves) svarīgumu, it īpaši tad, ja vajadzēja izvēlēties vienu no tām. Bet kā teica šeihs Islāms ibn Tajmija, ka to, kurš skaitīs augstāk minēto zikru pirms gulētiešanas, to neskars nogurums, jo tā bija atbilde tieši uz šo Fātimas sūdzību.

Atliek vien piebilst, kā arī pats Pravietis (s), būdams labākais no visiem cilvēkiem, nekad nenicināja mājas darbus un vienmēr palīdzēja savam sievām, kā par to pavēstīja viņa jaunāka sieva Aiša: kad viņai jautāja par to, ar ko nodarbojās Pravietis, būdams mājās, viņa atbildēja: “Viņš veica mājas darbus kopā ar savu ģimeni, bet, kad iestājas lūgšanas laiks, viņš gāja uz masdžidu.” (Al-Bukhāri)

Lai Dievs palīdz mums mācīties no labākā cilvēka parauga, dāvā mums mīlestību pret Pravieša (s) ģimeni un izpratni par viņa parādīto ceļu, amīn.