Latviešu muslimu stāsti: Ahmeds Kā es pieņēmu islāmu, Latviešu muslimu stāsti, Muslimu pasaule

Ahmeds bija viens no agrīnajiem Latvijā islāmu pieņēmušajiem. Kopš Ahmeds atstāja Latviju,  jau ilgus gadus nevienam nav par viņu nekādu ziņu. Atceramies viņu par ieguldīto darbu islāma vēsts popularizēšanā – savulaik viņš radīja latviešu muslimu online forumu, kā arī pats savu lapu par islāmu. Parislamu.lv bibliotēkas sadaļā variet lasīt arī Ahmeda sarakstītu grāmatu “Islāms iztulkots latviski”. Šis viņa stāsts par islāma pieņemšanu bija savulaik publicēts Ahmeda veidotajā lapā par islāmu, kura šobrīd vairs neeksistē.

 

arabi-master24lkMan pašam nemaz nav nekāda ļoti interesanta stāsta.

Kad man jautā: kurš mani pārliecināja pieņemt Islāmu, es varu jokojoties un ironizējot teikt, ka ūsains turks ar līku zobenu. Vai nopietnāk: Dievs.

Kad man jautā: kāpēc es izvēlējos Islāmu, es varu jokoties un ironizēt, ka mani piespieda tas ūsainais turks ar līko zobenu. Vai nopietnāk teikt, ka man nebija izvēles. Jo kā gan man var būt izvēle, ja netaisos būt no noliedzējiem?

Es nesatiku nevienu turku ne ar līku zobenu un pat ne ar ūsām. Nesatiku nevienu muslimu, kad biju nolēmis pieņemt Islāmu.

Mani pārliecināja Kurāna tulkojums krieviski, kuru biju paņēmis internetā un izdrukājis uz A4 lapām…

Bet kā es pie tādas intereses nonācu?

Atkal stāsts īss un nav diez ko aizraujošs.

Esmu no puslīdz katoliskas vides… Vismaz bērnībā man bija darīšana ar katolicismu… Alberta baznīca, svētdienas skoliņa (arī svētības), pat baznīcas koris…

Tomēr jau sen kā man nebija nekādu darīšanu ar kristietību. Es pat pārlasījies visādas muļķīgas grāmatiņas socializējos šajā sabiedrībā un uztvēru reliģiju kā aizvēsturisko muļķību un zināšanu trūkumu radītu nejēdzību. Pat noteiktā posmā biju karojošais ateists, kurš karoja pret neracionālajiem, prātu neizmantojošajiem “ticīgajiem”. Bet lai nu paliek tās muļķības, kuras man bija iemācījusi sabiedrība.

Pamazām kaut kas tomēr manī mainījās, un aizspriedumainā karojošā ateisma ideoloģija pamazām izplēnēja no manas dzīves. Kaut kur dziļi sirdī es ticēju Dievam, tomēr nevarēju saprast daudzas lietas. Piemēram, kāpēc notiek sliktas lietas (jo īpaši ja ar labiem cilvēkiem), vai arī, piemēram, vai Dievs mīl neliešus un ja tā, tad kā to saprast. Protams, no manām tagadējām zināšanām, tie nav nekādi dižie jautājumi. Tad jau labāki ir tie, kuros vairāk jautāts par Dieva būtību un attiecībām ar šo pasauli.

Es pat īsti nedomāju tos jautājumus uzdod kristietībai, un pat nelauzīju galvu par to, kā cilvēks var būt Dievs, visas tās krusta padarīšanas utt. Par 95% es pat nezināju visus tos kristietības sviestus. Es pat laikam nebiju apdomājis to visu Jēzus (saas) dievišķuma padarīšanu, grēku izpirkšanu un pārējo. Protams, ka tas viss kaut kur bija dzirdēts, bet tas nebija apdomāts un pat nebija pirmās asociācijas ar kristietību.

Maldīgi, bet tomēr bija asociācijas, ka kristietībā var iet meklēt Vienu Dievu, un visa tā trīsvienība un pārējais kaut kur pat neuzausa apdomāšanai, jo kristietība bija noraidīta citu iemeslu dēļ.

Es nebiju kristietis, un manas zināšanas par kristietību bija mazas, neapdomātas un nesakārtotas. Bet bija skaidrs, ka:

1) mācītāji nevar dot atbildes uz jautājumiem, kuri man bija. Jo daļa jautājumi tieši radās dēļ atbildēm, kuras piedāvā kristietība. Uz šiem jautājumiem, man deva atbildi Kurāns. Piemēram, pat tik triviāls jautājums, vai Dievs mīl neliešus? Kurānā teikts, ka nē. Bet Islāms spēja atbildēt pat uz maniem neuzdotajiem un neapdomātajiem jautājumiem.

2) kristietība nevar dot skaidru informāciju un atbildes, jo tai nav ORIĢINĀLA no Dieva. Kristietība koncentrējas ap Jēzu (saas), bet vienlaikus kristietībai ne skaidrības ne par Jēzus (saas) teikto, un pat nav tā, ko Jēzus (saas) teica. Ir kaut kādi mazītiņi fragmentiņi, 5% no visu evaņģēliju (biogrāfiju) tekstiem, kuri tiek piedēvēti Jēzum (saas).

Kristietība ir pazaudēta, tā vietā ir cita kā Jēzus (saas) reliģija. Jo vairāk es uzzināju un pārliecinājos savu aptuveno priekšstatu pareizību, jo vairāk tapa skaidrs, ka kristietība ir bezsakarā ar Jēzu (saas), bet gan Pāvila un vēlāku teologu un filozofu produkts.

Tā nu es aptuveni šo iemeslu dēļ noraidīju kristietību pat neejot klāt tai, jo tālāk būtu mans noraidījums pret šo “Cilvēks ir Dievs” un pārējām saprātu atslēgt prasošajām baznīcas dogmām.

Es pats mēģināju atbildēt uz jautājumiem par Dieva būtību un attiecībām ar mums un šo pasauli, bet izdomāju tikai visvisādas nejēdzības. Viens no manu muļķīgo pārdomu secinājumiem bija tāds, ka vienkārši vajag dzīvot kā labiem cilvēkiem, un neņemt vērā, vai ir Dievs vai nav. Jo no manām muļķīgajām pārdomām, es izsecināju, ka nav svarīgi vai ir Dievs vai nav Dievs mūsu dzīvē, jo tas neko nemaina, vai ir vai nav. Vienkārši vajag dzīvot labi, jo ja ir, tad nebūsi dzīvojis nepareizi, bet ja nav, tad tik un tā būsi dzīvojis labi un pareizi un izdevīgi. Nu aptuveni tā. Es pat neatceros to loģiku.

Tā nu es pametu šo jautājumu. Kaut kur manī bija šis jautājums par Dievu, bet tā kā es nomocījos neatradis atbildi, tad centos to aprakt un aizmirst. Man ir pat grūti atcerēties savu toreizējo domāšanu, jo esmu kardināli izmainījies. Piemēram, ja sevi atceroties, man tagad jāsāk domāt, ka es toreiz par Dievu iedomājos varbūt 1reiz mēnesī, tad no sava tagadējā domāšanas veida, es tam vienkārši nespēju noticēt. Es nespēju noticēt, ka tā var dzīvot, un apšaubu vai pareizi atceros.

Nu tā nu es dzīvojos ignorējot šo jautājumu līdz nopirku nereliģisku iemeslu dēļ nopirku 2 grāmatas par Islāmu. Lūk kā tas bija:

Latvijas studentiem pierasti braukt vasarās uz Jūropu atpūsties. Es nebūdams tik turīgs, bet vienlaikus ar labākām ģeogrāfijas zināšanām ( :-) ), izvēlējos aizbraukt uz citurieni. Mani Eiropa neinteresē. Tāda pati kā Latvija, tikai resnāka un nedaudz sakārtotāka.

Es gribēju redzēt ko interesantāku, citādāku un arī lētāku. Kaut ko saistībā ar Krieviju un tamlīdzīgām vietām es neņēmu, jo tās ir diezgan kriminālā ziņā nedrošas valstis. Es nodomāju izvēlēties kādas Tuvo Austrumu valstis, jo tās pamatā ir lētākas, drošākas un savienotas ar sauszemi – jo nedomāju lidot…

No savām ģeogrāfijas zināšanām man uzausa tādas pilsētas kā Damaska, bet vēl spilgtāk – Isfahāna.

Gatavojoties ceļojumam es nopirku divas padumjas grāmatiņas – Paidera “Islāms un Rietumi” un M.Wata “Islāms”. Vismaz otrā stulbā grāmatiņa man likās diezgan gudra. Lai nu kā, tajā bija Ulža Bērziņa Kurāna tulkojuma fragmenti, un tie mani ieinteresēja.

Tas mani savukārt noveda līdz internetā dabūtam Kračkovskovo Kurāna krieviskā tulkojuma, kurš jau sākot ar otrās sūras uzrunu man piespieda.

2.sūra:

1. Alif. Lām. Mīm.

2. Šī Grāmata – nav šaubu tajā – ir vadība Dievbijīgajiem,

3. Tiem, kuri tic Apslēptajam un izpilda rituālo lūgšanu, un tērē no tā, ar ko Mēs viņus apgādājām,

4. Un tiem, kuri tic tam, kas tika sūtīts tev (Muhammadam), un tam, kas tika sūtīts pirms tevis, un tiem, kuri par Nākošo dzīvi nešaubās.

5. Viņi ir uz sava Kunga vadības, un tieši viņi ir tie, kuriem veiksies!

6. Patiesi, tiem, kuri nenoticēja, ir vienalga, vai tu viņus brīdināji vai ne – viņi netic.

7. Dievs aizzīmogoja viņu sirdis un dzirdi – un viņu redzei pāri pārsegs. Un viņi pelnīja diženu sodu.

8. Bet no ļaudīm ir tādi, kas saka: „Mēs noticējām gan Dievam, gan Pēdējai dienai!”. Taču viņi ne pavisam nav ticīgi.

9. Viņi grib piekrāpt Dievu un tos, kas noticēja, bet viņi nepiekrāpj citu, kā tik sevi, to nejūtot.

10. Viņu sirdīs ir slimība – tad lai Dievs pieliek viņiem [vēl] slimību! Un viņi pelnīja sāpīgu sodu par to, ka viņi meloja.

11. Un kad viņiem saka: „Nevairojiet postu uz zemes!” – tie atbild: „Mēs vien ieviešam kārtību!”.

12. Patiesi, tieši viņi ir tie postītāji, taču viņi nejūt.

13. Un kad viņiem saka: „Noticiet, kā noticēja ļaudis!” – tie atbild: „Vai tad mēs noticēsim tā, kā noticēja muļķi?”. Patiesi, tieši viņi ir tie muļķi, taču viņi nezina.

14. Un kad viņi satiek tos, kuri noticēja, tad viņi saka: „Mēs noticējām!”. Bet kad viņi paliek vienatnē ar saviem sātaniem, tad saka [tiem]: „Patiesi, mēs esam ar jums! Mēs vien smejamies!”.

15. Dievs pasmiesies par viņiem un pavairos viņiem viņu netaisnību, kurā viņi klejo.

16. Viņi ir tie, kas nopirka maldus par taisno ceļu, taču tāds darījums nebija peļņu nesošs, ne arī viņi sekoja taisnam ceļam.

17. Viņu līdzība ir kā līdzība tam, kas meklēja iekurt uguni, bet kad tas izgaismoja to, kas viņam ir apkārt, Dievs atņēma viņu gaismu un atstāja viņus tumsā, neko neredzot.

18. Kurli, mēmi un akli. Tāpēc viņi neatgriezīsies [uz taisnā ceļa].

19. Vai [viņu līdzība ir] kā lietus no debesīm, kurā ir tumsa, pērkons un zibens. Viņi aizbāž savas ausis ar pirkstiem no zibens spēriena, sargoties no nāves. Taču Dievs ir neticīgo Aplencošs.

20. Zibens gandrīz laupa viņu redzi. Ikreiz, kad tā viņiem iezibas, viņi iet tās gaismā, bet, kad pār viņiem tumst, viņi apstājas. Un ja gribētu Dievs –atņemtu gan viņiem viņu dzirdi un viņu redzi. Patiesi, Dievs pār katru lietu ir Varens.

21. Ak, jūs cilvēki! Kalpojiet savam Kungam, Kas radīja jūs un tos, kas bija pirms jums, lai jūs kļūtu dievbijīgi!

22. Tam, Kas izveidoja jums zemi par guļvietu un debesis par velvi, un nosūtīja no debesīm ūdeni, izaudzējot ar to augļus jūsu iztikai. Tad, to zinot, nelieciet Dievam līdzdalībniekus.

23. Un ja jūs esat šaubās par to, ko Mēs nosūtījām Mūsu kalpam, tad saceriet kādu sūru, līdzīgu šī Kurāna sūrām, un pasauciet savus lieciniekus(palīgus), tik ne Dievu, ja jūs esat patiesi!

24. Bet, ja jūs to neizdarīsiet – un jūs to nekad neizdarīsiet! – tad sargieties no Uguns, kas sagatavota neticīgajiem, par kuras malku būs cilvēki un akmeņi!

25. Un tiem, kuri noticēja un darīja labus darbus, dod labu vēsti par to, ka viņiem ir sagatavoti dārzi, zem kuriem tek upes. Ikreiz, kad viņus no tiem baros ar augļiem – viņi teiks: „Tas ir tas, ar ko tikām baroti iepriekš!”, bet viņiem nesīs tikai ko līdzīgu tam. Un tajos ir attīrītas sievas priekš viņiem. Un tajos viņi būs mūžīgi.

26. Patiesi, Dievs nekautrējas dot līdzību ne par odu, ne arī par to, kas lielāks par viņu. Un tie, kas noticēja, zina, ka tā ir patiesība no viņu Kunga. Bet tie, kas nenoticēja, saka: „Ko Dievs gribēja teikt ar šo līdzību?”. Ar to(Kurānu) Viņš daudzus atstāj maldos, un daudzus ved taisni. Un maldos atstāj ar to tikai grēciniekus.

27. Tos, kuri lauž bauslību ar Dievu pēc tās noslēgšanas un pārrauj to, kam Dievs lika būt ciešam (radniecības saites), un vairo postu uz zemes. Tieši viņi arī ir zaudētāji!

28. Kā jūs varat neticēt Dievam, ja jūs bijāt miruši un Viņš jūs atdzīvināja? Pēc tam Viņš paņems jūsu dzīvības un tad atkal atdzīvinās. Pēc tam pie Viņa jūs tiksiet atgriezti.

29. Viņš ir Tas, Kurš radīja jums visu, kas ir uz zemes, pēc tam vērsās pie debess un izveidoja tās par septiņām debesīm. Un Viņš par katru lietu ir Zinošs.

Tā nu es bailīgi, un visādām deviantām domām un pārpratumiem (gluži kā katram, kurš bez zināšanām ir izlasījis šo Kurāna sākumu), nepārvarējis savas iedomības radītās deviantās domas, pamazām aizvien tuvojos Islāma pieņemšanai.

Biju jau izlēmis pieņemt Islāmu, kad pilnīgi bez gaismas stariem, eņģeļu taurēm un neveiklā, nesvinīgā veidā un pat ar nepilnīgu izpratni es noskaitīju šahādu Turcijā, Vanā. Bet ne turkam ar ūsām un līku zobenu, bet gan kurdiem, bez ūsām, bet ar paklājiem… (Paklāju veikaliņā pretī Vanas muzejam…)

Nu lai nu paliek pārējā ar Islāmu nesaistītā ceļojuma daļa…

Par Islāmu pirms tam man nebija nekādas ievērojamas zināšanas. Biju dzirdējis, ka redz Islāms ir kaut kādā mistiskā veidā turpināts kristietības un jūdaisma sajaukums. Toreiz nesapratu ko šādu lietu teicēji domā. Tagad zinu, ka šādu lietu teicēji nedomā.

Pēc 9/11 padevos pūkainā Islāma sludināšanas ietekmei un biju dziļi pārliecināts, cik gudrs es izklausos, ja saku, ka teroristiem nav nekāda saka ar muslimiem, ka bin ladens lasa Kurānu no otras puses ( :-) ), jo redz Kurānā taču teikts, ka “kurš nogalina vienu cilvēku, tas ir kā nogalinājis visu cilvēci, bet kurš izglābj vienu cilvēku, tas izglābj veselu cilvēci” utt. Nu vispār biju pārliecināts, ka muslimi ir tādi pacifistiski (Islām mīns pīs!) feodāli patriarhāli, folkloristiski cilvēki, kuri nezog. Būtu ar tiem bārdainajiem paklāju tirgotājiem viss OK, ja vien šie atzītu, ka “ženšina tože čelovek”.

Tā nu pirms kaut ko uzzināt par Islāmu, uztvēru to, kā daudzi skatās uz reliģijām. Kā aizvēsturiskus, zema zinātnes līmeņa maldīgus mēģinājumus izskaidrot apkārt notiekošos dabas procesus. Kā instrumentu kontrolēt sabiedrību ar tērējot mazākus līdzekļus drošības struktūrām. Šīs reliģijas ir aizspriedumainas un satur katra savu niķi un stiķi, lai gan protams, tajās bez visādiem dīvainiem nezinātniskiem dabas procesu skaidrojumiem, ir arī pamudinājumi uz labu. Piemēram, Islāmā cilvēki nedzer, nezog, tur stipras ģimenes. Jā, sievietes neuzskata par cilvēkiem un dauza viņas, bet ko gan var gribēt no beduīnu vidē izdomātas reliģijas. Tāds nu toreiz bija laiks. Gan jau cilvēkiem augot izglītībai, un pamazām saraujot saikni ar tradicionālo kultūru un aizspriedumiem, cilvēki atmetīs aizspriedumus pret sievietēm, suņiem un gejiem.

Nu aptuveni tā es uztvēru Islāmu, gluži tāpat kā daudzi uztver Islāmu kā uz viņiem neattiecošu tuvo austrumu folkloru.

Plus vēl man LU kāds profesors pateica veco stulbumu, ka redz Islāms ir par 600 gadiem jaunāks par kristietību, tāpēc atrodas tur, kur kristieši 1400 gadā… (Vēlāk sāku ar gudru seju atkārtot šo nejēdzību.)

Nu visādas domas, kuras iedomības dēļ pat nebija doma pārbaudīt par atbilstību realitātei. Bet visumā uztvēru muslimus kā tādus tradīciju cauraustus patriarhālos uz viduslaikiem velkošus pelēcības pārņemtos nabagus, ar dažādām labām īpašībām…

Vēl pirms 9/11 es biju diezgan lielā mērā Islāma nīdējs, bet pēc 9/11 visa tā “Islāms = Miers” propaganda mani pārliecināja, ka nabaga muslimi ir apmeloti pacifisti, veģetārieši, kuri vienkārši ir tradīciju mīloši konservatīvi patriarhātiķi.

Bet arī pēc 9/11 es ironizēju, ka Islāms ir ticība, kurai tic tikai vīrieši. Ka neviena sieviete taču šai apspiestībai netic, un ka viņas vienkārši ir apspiestas zem savu vīru dūrēm…

Bet es biju pietiekami plurālistisks, lai uztvertu, ka viņi savās kleķa būdiņās to arī var darīt. Nepareizi, bet nu cilvēki neprogresē … … bet vispār nezinu ko es tad domāju… Nedomāju.

Atceros vienu fragmentu no kādas 7. klases vēstures stundas, kas skolotāja atzīmēja, ka muslimi skata kristiešu ikonu un skulptūru tradīciju kā ekldievību. Hmmm, toreiz nodomāju, tādā skatījumā ir savs pamatojums. Bet gluži kā tas ir ar rietumniekiem, pat ja viņi pamana kādu jēdzīgu domu Islāmā, tad tik un tā tas nemaina viņu priekšstatu par Islāmu kā tumsonīgu un ķecerīgu tuksnešu sviestu… Islāms kā reliģija ir skaidri ielikta izsmiekla un nenopietnas uztveres rāmītī.

Manuprāt, varbūt viena no problēmām ir tā, ka Islāmā nav redzamas kādas dīvainas un pilnīgi svešas Rietumiem domas. Budisms un hinduisms piedāvā kādu pilnīgi citu pieeju un ir viegli ievietojams citā kategorijā.

Bet Islāms?

Ja neskaita hūrijas Paradīzē, nekas spilgts saistībā ar Islāma reliģiskajiem uzskatiem rietumniekam visdrīzāk neuzaust. Nav elka ar 6 – 8 rokām un citu spilgtu vizualizāciju. Nav ko iedomāties par Islāmu.

Ak tad Islāms pretendē uz monoteismu? Nu ko, kristietībā un jūdaismā arī ir monoteisms, rietumnieks var nodomāt. Tad Islāms var izskatīties kā neizglītotu beduīnu noplicināta jūdu-kristiešu tradīcija.

Bet te varbūt ir galvenais šķērslis Islāma uztverē. Šķērslis ir rietumnieka primitīvā, kļūdainā, nepārdomātā un vulgārā monoteisma uztvere. Viņš domā, ka monoteisms ir tad, ka kad ticīgais saka, ka tic vienam Dievam…

Un tieši tāpēc viņš palaiž garām Islāma galveno vēsti – īstu un neviltotu monoteismu. Kristietība vai jūdaisms nav monoteisms. Islāms ir vienīgā monoteistiskā reliģija pasaulē. Un tieši šos Islāma ticības uzskatus, monoteismu sludināja visi pravieši, sākot ar Ādamu, un beidzot ar Muhammedu.

Jo nav monoteisma kamēr neņem par savu ideologu Dievu, par sava labā un sliktā mērauklu noteicēju Dievu. Un nevis Kārli Marksu, Džordžu Sorosu, Pāvestu vai sevi. Nav monoteisma, kad tiek noliegta Dieva unikalitāte. Nav monoteisma, kad Radītājs tiek pielīdzināts radībai, vai radība Radītājam.

Bet par to jau nu ne šajā rakstā. Un var jau arī rakstīt par melīgas un pārprastas informācijas ietekmi uz Islāma un muslimu uztveri un “norakstīšanu”.

Atgriezīšos pie sava ceļa uz visu praviešu sludinātajiem ticības uzskatiem.

Pirms sāku par Islāmu interesēties, biju agnostiķis. It kā gribēju Dievam ticēt, bet kristietība ir tāds sviests. Pat tie, kuri galu galā kļūst par kristiešiem, viņi nosākuma grib būt īsti viendievji – viņi grib būt muslimi, bet pamazām sevi piespiež ticēt tām baznīcas izdomātajām dogmām, ka Dievs ir ne tikai Viens, bet arī Trīs, iedzimtajam grēkam, nevainīga cilvēka nomocīšanu par to ko viņš un pārējie vainīgie un nevainīgie nemaz nav darījuši un tamlīdzīgas mīlestības izpausmes… Nu kristietība manā skatījumā ātri bija norakstīta, lai gan es tad vēl nezināju pat 5 % no tās kristietības kritikas, kuru zinu tagad… Bet vienlaikus kā jau rietumniekam arī šis jautājums par Dievu nebija man aktuāls. Varbūt nummur 38. pēc svarīguma…

Islāmu es izvēlējos pamatā 5 iemeslu dēļ:

1. Islāmam ir atbildes uz jūsu jautājumiem. Islāms dos jums atbildes uz visiem jautājumiem. Pat tiem, kurus pagaidām neesat uzdevuši, bet kāds cits mocās domājot atbildi.

Daudzi kristieši stāsta par savām pieredzēm kristietībā. Viņi stāsta, ka esot drosmīgāki, viņi ir jautājuši pēc atbildēm. Piemēram, kāpēc baznīcā notiek tā un tā, ja Bībelē nekas tāds nav rakstīts, vai pat pretēji. Kāpēc jātic un kā vispār var noticēt tam un tam, ja Bībelē nav nekas tāds rakstīts, vai pat pretēji. Kāpēc vienā Bībeles vietā ir rakstīts tā un tā, bet citā tā un tā… Kāpēc, Kāpēc, Kāpēc…

Tā vietā viņi visdrīzāk saņem atbildi: Neuzdod šādus jautājumus un vienkārši dari kā citi. Vai arī saņem pagalam nejēdzīgu, HFM (Hello From Mars) atbildi.

Tā nu varbūt pat vairākums no tiem 4% Latvijas kristiešu iet uz baznīcu nemaz īsti neticot vai neapdomājot teikto. Man pašam ir atzinušies kristieši, ka viņi netic, ka Jēzus (saas) ir Dievs, bet gan tic tikai Vienam Pašam Dievam. Savukārt Islāmā ir gaidīti jautājumi. Islāmā ir atbilde uz tiem, un uzzinot atbildi cilvēks tikai kļūst stiprāks savā ticībā.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēlāk kristieši brīnās, kāpēc muslimiem ticīgums ir spēcīgāks. Jo vairāk uzzināsi par Islāmu, jo spēcīgāka tava ticība kļūs.

2. Islāms ir reliģija domājošam, nevis prātu atslēdzošam cilvēkam.

Šis ir līdzīgs iepriekšējam punktam.

Islāms neprasa ticēt absurdiem nosaucot tos par mistiku. Islāms “make sense” kā saka bijušais kristietības sludinātājs Yusuf Estes (kuram ir daudz video Youtube.com). Kurānā ir ne tikai tā saucamie zinātniskie brīnumi, kad tekstā ir iekļautas tādas zināšanas, kuras nevar būt cilvēkam 7.gs., ja vien nav sūtītas no Dieva. Bet ir kas svarīgāks. Droši vien Bībelē arī ir tādas lietas, kuri ir dēvējami par zinātniskajiem brīnumiem. Svarīgāk par šiem brīnumiem ir tas, ka Kurāns ir brīvs no kaut kā kas ir skaidrs kā aizvēsturiski mīti, jo ir pretēji zinātnes faktiem (par nepierādītajām teorijām nerunāsim).

Islāms nekad neizvairās no jautājumiem, un cilvēkam nav nekad teikts nedomāt un atslēgt savu prātu, un domāt absurdiem kā trīsvienībai (piemēram). Kurānā atkal un atkal tiek aicināti cilvēki domāt, un prātot.

Islāms ir reliģija racionāliem un domājošiem cilvēkiem. Protams, ka reliģija runā par jautājumiem, kuri skar neizzināmo jomu. Lietas, kuras ir citādas kā mūsu pieredze. Bet tas nenozīmē skaidru pretrunu un absurdu un “ģeķību” (paša Pāvila vārdiem) kā kristietības dogmas par trīsvienību, “Jēzus upuri” par mūsu pašu nedarītiem grēkiem, utt.

3. Islāms ir Autentisks.

Atšķirībā no kristietības, kurai nav un vairs nevar būt skaidrības par to, ko īsti teica un mācīja Jēzus (saas), jo viņa teiktais ir nozaudēts, Islāmā ir ORIĢINĀLS. Islāms nebalstās uz ņekčomniju cilvēku reliģiskām filozofijām. Islāms balstās tieši uz ORIĢINĀLO Kurānu, un AUTENTISKU informāciju par pravieša Muhameda (saas) praksi un teikto. Kā papildus drošības līdzeklis pareizai izpratnei ir tūkstošiem Muhammeda (saas) skolnieku tālāk nestā Islāma izpratne.

4. Islāms ir ĪSTS Monoteisms un bez starpniekiem ar Dievu.

Islāms ir vienīgā reliģija, kurā ir Īsts un Neviltots Monoteisms. Islāms ir individuālas attiecības ar Dievu. Bez starpniekiem. Tās ir tavas un nevis kāda cita attiecības ar Dievu. Islāmā nav mācītāju, kuri tev Dieva vārdā piedos. Dievs piedos tev, ja tur patiesā nožēlā vērsīsies pie Dieva. Ja vērsies pie kāda cita, tad esi vērsies garām.

Islāmā nav garīdznieku kārtas. Dievs nav cilvēks, lai viņam vajadzētu sekretāres un tamlīdzīgus starpniekus. Islāmā skaita lūgšanas tikai Dievam. Viss- viss- viss, – Tikai Dievam.

(Islāmā ir imāmi, bet tie nav kā mācītāji. Tie ir vienkārši zinošāki cilvēki, kuri pieskata mošejās kārtību, vada kopējās lūgšanas, ja tās notiek mošejās (masdžidās), palīdz novadīt kāzu, bēru un citus rituālus, ja attiecīgie muslimi to vēlas. Bez šiem imāmiem mierīgi var iztikt, un viņi ir tikai atbalsts muslimiem, kuriem pašiem pietrūkst zināšanas, vai arī kādu citu mazītiņu iemeslu dēļ. Viņiem nav ne baznīcas garīzdznieku statusa, ne pienākum, ne tiesību. (imām – tas, kurš priekšā (lūgšanai piemēramu).) Savukārt ālimi (arābiski vsk. – Ālim, dzsk. Ulemā) ir Islāma zinātnieki, kuri pēta Islāmu un vienkārši ir studējuši desmitgadēm Islāmu un zina visādas nianses un var dot padomus kā rīkoties atbilstoši Islāma kopējiem norādījumiem specifiskās situācijās. (Ālim – “zinātājs”.) Savukārt mufti ir cilvēks, kurš izdod fatvu (viedokli, spriedumu par kādu jaunas situācijas jautājumu. Tas obligāti nenozīmē, ka tas ir pareizs spriedums, tāpat nevienam muslimam nav obligāta pienākuma ievērot to fatvu, ja viņš uzskata, ka tā ir kļūdaina fatva. Ievērošana tādejādi ir faktiski brīvprātīga.)

Islāmā nav tādas organizācijas kā Baznīca ar tās garīdznieku struktūru. Islāms ir katra paša individuālā darīšana attiecības ar Dievu.)

5. Kurāna tulkojuma iespaids. Jau pieminēju, ka uz mani atstāja iespaidu Kurāna tulkojuma lasīšana. Protams, Kurāna tulkojums nav Kurāns (oriģinālā – arābiski), jo tad ir pilnīgi cits līmenis. Un, protams, ka lasot bez komentāriem vai zināšanām par Islāmu, Kurāna tulkojumu var daudzos veidos pārprast un nesaprast. Bet tomēr, es tomēr par spīti manai iedomībai, es nebiju pietiekami bezkaunīgs, lai noliegtu pat Kurāna tulkojumu.

Nu ko – Islāms nav kabatas reliģija. Islāms nav hobijs, kuru tu kontrolēsi kā tev iepatīkas. Islāms ir Vienīgā pareizā metode kā dzīvot, ja vēlies dzīvot tā, kā ir tev vislabāk (kā Dievs vēlas lai tu dzīvotu).

Tā ka cilvēks pieņemot Islāmu nav tāds pats kā viņš ir bija. Viņā mainās. Protams, ja viņš uztver Islāmu nopietni. Tad Islāms viņu maina uz labo pusi un noliek vietā.

Islāma pieņemšana ir uzslava cilvēkam, tomēr tas ir nostāšanās uz Pareizā Ceļa, pretstatā tiem, kuri apzināti vai nedaudz citādi maldās neceļos. Islāma pieņemšana ir nostāšanās uz šī Ceļa. Bet laiks ir sākt iet.

Tāpēc muslims nav tāds pats kā tikko pieņēmis Islāmu, pēc gada, diviem vai četriem. Svarīgi lai būtu progress. Ātrāks vai lēnāks, bet progress.

Tāds nu ir mans samērā neinteresantais, Umara ibn Khatāba (raa) Islāma pieņemšanai, nedaudz līdzīgais stāsts…

Par vārda izvēli.

Kāpēc izvēlējos vārdu “Ahmeds”?

Patiesībā gribēju “AbdulAhad” – Vienīgā Kalps. Sākotnēji nezināju pareizo šī vārda gramatisko formu, tāpēc kopienā stādījos priekšā ar savu otro – “anonīmo” vārdu, kurš man vienkārši bija pielipis dažādās situācijās (piemēram, ārvalstu forumos loginam) rakstot standarta muslima vārdu.

Vēlāk uzzināju, ka muslimam nemaz īsti pareizi nevar būt divi vārdi, jo nākamie divi ir tēva un vectēva… (Ja pilnīgi pareizi…)

Tā nu esmu nokļuvis situācijā, ka man ir skaistais, bet tik biežais “Ahmed” un nav skaistais, bet vidēji retais “AbdulAhad”…

P.S.

Atvainojiet par palagu…

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.lv – ļoti gaidīsim!



  • Atstāt komentāru