Fragments no Jasmīnas Mogahedas grāmatas “Reclaim Your Heart”

Atceros sapni, ko redzēju, kad mani bija septiņpadsmit gadi. Es sapņoju, ka sēžu mošejā un man klāt pienāk maza meitene, lai uzdotu jautājumu. Viņa man jautāja: “Kāpēc cilvēkiem vienam otru ir jāatstāj?” Jautājums bija personīgs, bet man uzreiz bija skaidrs, kāpēc šis jautājums bija uzdots tieši man.

Es biju tā, kas cieši pieķērās.

Šī rakstura īpašība bija manī jau kopš agras bērnības. Ja citi bērni bērnudārzā ātri vien nomierinājās, kad viņu vecāki bija prom, es tā nevarēju. Manas asaras, kad tās sāka birt, nebija apstādināmas. Pieaugot, es iemācījus cieši pieķerties itin visam, kas bija man apkārt. Kopš pirmajām dienām pirmajā klasēm, man bija nepieciešama labākā draudzene. Gadiem ejot, jebkādas domstarpības ar draugiem mani pilnīgi satrieca. Es nespēju neko aizmirst. Cilvēki, vietas, notikumi, fotogrāfijas, piedzīvoti mirkļi – es cieši pieķēros itin visam. Ja lietas nenotika tā, kā es to biju gribējusi vai iedomājusies, es jutos emocionāli iznīcināta. Vilšānās nebija vis parasta emocija – tā bija katastrofa. Ja kāds mani pievīla, es nekad pilnībā vairs neatkopos. Es nekad neko nespēju aizmirst, un brūces nekad nesadzija. Ja vāze, ko atstājam uz galda malas, saplīst, tad tās gabalus vairs nevar īsti salikt kopā.

Tomēr broblēma nebija vāzē, nedz arī tajā, ka vāzes turpināja plīst. Problēma bija tajā, ka es turpināju tās astāt uz galda malas. Cieši pieķeroties, es kļuvu atkarīga no attiecībām ar citiem cilvēkiem – ka tās piepildīs manas vajadzības. Es ļāvu šīm attiecībām noteikt manu laimi vai bēdas, piepildījumu vai tukšumu, man drošību un pat manu pašvērtību. Tādējādi, gluži tāpat kā vāze, kas atstāta uz galda malas beigu beigās nokrīt, caur šīm atkarībām es pati sev nodrošināju vilšanos. Es pati radīju situācijas, kurās salūzu. Tieši to gala rezultātā es arī dabūju: vilšanos atkal un atkal.

Tomēr es nevarēju vainot cilvēkus, kuru dēļ salūzu, vairāk kā gravitāti, kuras dēļ plīst vāzes. Mēs nevaram vainot fizikas likumus, ja zariņš, uz kuru balstāmies, pārlūzt. Zariņš nemaz nebija domāts tam, lai mūs balstītu.

Vienīgi Dievs ir Tas, kas var mūs balstīt. Korānā ir teikts: “Kas netic viltus dieviem, bet tic Dievam, tast turas pie droša roktura, kas nekad nesalūzīs. Un Dievs ir Visu Dzirdošais un Visu Zinošais. (Korāns 2:256)

Šis Korāna pants ietver svarīgu mācību: ka ir tikai viens rokturis, kas nekad nesalūzt. Ir tikai viena vieta, kur mēs varam vērsties ar savām atkarībām. Ir tikai vienas attiecības, kurām jānosaka mūsu pašvērtība, un tikai viens avots, no kura plūst mūsu laime, piepildījums un drošība. Šī vieta ir Dievs.

Tomēr šīs pasaules galvenais mērķis ir meklēt to visu jebkur citur. Daži no mums to meklē karjerā, daži bagātībā, kamēr vēl citi – statusā. Ir tie, kas tāpat kā es, to meklē attiecībās. Elizabete Gilberta savā grāmātā “Ed, lūdzies, mīli” raksta par saviem laimes meklējumiem. Viņa stāsta par savām dažādajām attiecībām un pat par to, kā paceļo pasauli, meklējot šo piepildījumu. Viņa meklē piepildījumu – neveiksmīgi – savās attiecībās, meditācijā un pat ēdienā.

Tieši tā es pavadīju lielāko daļu savas dzīves: meklējot veidu, kā piepildīt iešējo tukšumu. Tāpēc nav brīnums, ka meitene sapnī uzdeva man tieši šo jautājumu. Šis jautājums bija par zaudējumu, par vilšanos. Šis jautājums bija par kaut kā meklējumiem, lai tikai gala rezultātā atkal būtu ar tukšām rokām. Tas bija par to, kas notiek, kad mēģini rakt cementā ar kailām rokām: tu ne tikai neko negūsti, bet procesā vēl arī salauz pats savus pirkstus. Es nenonācu pie šāda secinājuma, lasot grāmatas vai klausoties gudru ļaužu runās – es to iemācījos, pati to darot atkal un atkal, un atkal.

Tātad šīs mazās meitenes jautājums principā bija manis pašas… uzdots man pašai.

Gala rezultātā, šis jautājums bija par pasaulīgo dzīvi, kā netveramu mirkļu un pagaidu pieķeršanās vietu. Kā vietu, kur šodien cilvēki ir kopā ar tevi, bet jau rīt var tevi astāt vai nomirt. Tomēr šī realitāte sāpina mūs, jo tā iet pret mūsu dabu. Mēs esam radīti meklēt, mīlēt un tiekties pēc tā, kas ir nevainojams un paliekošs. Mēs esam radīti meklēt to, kas ir mūžīgs. Mēs to meklējam, jo neesam radīti šai realitātei, šai dzīvei. Mūsu pirmās un patiesās mājas bija Paradīze: vieta, kas ir gan nevainojama, gan mūžīga. Tāpēc mūsu dabas daļa ir tiekties pēc šādas dzīves. Problēma slēpjas faktā, ka mēs to meklējam šeit. Mēs radām pretnovecošanas krēmus un kosmētiskās operācijas, cenšoties notvert aizejošo – tiecoties veidot šo pasauli par to, kas tā nav un kas tā nekad nevar būt.