Izglītība un tarbija (islāmiskā audzināšana)

Lielāko daļu bērni apgūst caur ikdienišķām sarunām, grāmatu lasīšanu un stāstu stāstīšanu. Minēšu šeit konkrētas lietas, kuras es darīju ar saviem bērniem vēl pirms septiņu gadu vecuma (turpmāk rakstītais neatspoguļo mani kā paraug-māti – es esmu tālu no tā un kļūdos katru dienu):

• Jau drīz pēc bērnu dzimšanas, es sāku lietot dažādām situācijām domātas duā (lūgšanas), kā, piemēram, salām sacīšanu, viņiem pamostoties, duā pēc pamošanās no rīta un pirms gulētiešanas vakarā, ejot uz tualeti, atstājot māju un atgriežoties, sēžoties automašīnā, slimības laikā, šķaudot, redzot kādu grūtībās, kad laukā līst lietus un tā tālāk. Visai bieži pēc duā teikšanas, es pateicu tās nozīmi vienkāršos vārdos. Tādā veidā viņi iegaumē nozīmi un redz, ka visiem šiem vārdiem (arābu valodā) ir arī nozīme. Piemēram, sakot duā, kas paredzēta, iekāpjot transportlīdzeklī (subhān alladhī sakhara lana…), es teicu: “Dievs ir tas,Kurš šo mašīnu deva mūsu varā; savādāk mēs to nevadītu, un pie Dieva mēs atgriezīsimies.” Es sacīju duā pa zilbēm, lai mans dēls varētu atkārtot pēc manis, piemēram: Al-ham-du-lillāh, jo visu pateikt uzreiz priekš viņa bija pārāk sarežģīti.

• Kad viņi bija pavisam mazi (arī kad jau bija vecāki), es viņiem recitēju Kurānu. Es nenoteicu tam konkrētu laiku un vietu. Es to darīju, viņus liekot gulēt vai arī strādājot virtuvē, vai arī esot ceļā. Tādā veidā bērni iegaumē ļoti daudz. Mana vecākā meita divos ar pusi gados jau varēja recitēt sūru fatihah (pirmo Kurāna nodaļu), turpretī mans dēls tajā pašā vecumā to vēl nespēja. Mums vajadzētu saprast un cienīt to, ka katrs bērns ir citādāks. Arī recitējot Kurānu, tā nozīmi es paskaidrotu vienkāršos vārdos. Mana meita saprata, ka šiem vārdiem ir arī nozīme; visai bieži viņa pārtrauca manu recitāciju, lai pajautātu kāda vārda nozīmi.

• Izmantojot piemērotas situācijas, es minēju kaut ko no Kurāna vai hadīsiem, kā piemēram: vienreiz mēs bijām laukā; bija mākoņains; mana meita jautāja, kad būs lietus; es atbildēju: “Es nezinu; tikai Dievs to zina; Kurānā Viņš ir sacījis, ka ir piecas lietas, par kurām tikai Viņš zina. (lietum esot vienam no tām; Kurāns 31:34).” Ja bērni žāvājās, neaizsedzot muti, es liku viņiem to izdarīt un minēju hadīsu par to.

• Muslimiem dīna apgūšanai ir jābūt ikdienas aktivitātei. Gandrīz katru dienu mēs lasām islāmiskas grāmatas un stāstus. Ja mēs vēlamies, lai mūsu bērni seko Pravietim (s), tad mums regulāri ir jāstāsta viņiem stāsti par Pravieti (s), viņa līdzgaitniekiem un citiem Dieva praviešiem. Bērni mīl stāstus, un šie ir paši labākie stāsti. Ir jāizvairās no stāstiem, kuros nav morāles. Stāstu stāstīšana nav tikai izklaide – tā veido bērnu raksturu.

Kad mans bērns sāka spert pirmos soļus, es viņam pastāstīju stāstu par pravieti Junusu (Jonu) vienkāršos vārdos un ar kustībām (piemēram, parādot, kā viņu aprij zivs). Es viņam esmu stāstījusi “sunīša stāstu” par izslāpušo vīru, kurš pēc savu slāpju remdēšanas padzirdīja arī izslāpušu suni, kā dēļ Dievs piedeva viņa grēkus. Manam dēlam šis stāsts ļoti patika, un viņš vēlējās dzirdēt “par sunīti” vēlreiz un vēlreiz. Es viņam stāstīju par pravieša Mozus brīnumiem. Lai izskaidrotu stāstu par brīnumiem, es paņēmu viņa roku, ieliku to viņam padusē, tad izņēmu un teicu, ka tā mirdz. Es viņam stāstīju, ka Pravietis (s) vienreiz kaut ko pateica Fātimai un viņa sāka raudāt; tad viņš pateica vēl kaut ko, un viņa kļuva laimīga. Es viņam esmu stāstījusi par pravieti Suleimānu (Zālamanu)un skudrām; par to, kā Pravieša (s) mazdēla sēdēja jāteniski viņam uz muguras, kamēr viņš vadīja lūgšanu (un ka viņš mīlēja bērnus).

Vienreiz, kad es savai meitai stāstīju par Pravieša (s) slēpšanos Thavra alā hidžras laikā, es viņai parādīju Thavra kalna bildi; manu dēlu tas ieinteresēja, un es arī viņam parādīju tā bildi un nedaudz pastāstīju par to. Šādā veidā bērniem katru dienu būs spontāni brīži kā jauna apgūšanai. Pasakas es viņiem nestāstu – tās satur tādas nepatiesas idejas kā širks, pirmslaulību draudzība, maģija, meli vai klajš stulbums. Mūsu dīns atšķir noderīgas no nenoderīgām zināšanām. Pravietis (s) ir mums mācījis duā, ar kuras palīdzību meklēt noderīgas zināšanas un Dieva aizsardzību pret nenoderīgām zināšanām. Caur personīgo pieredzi un vadību, mums ir jāiedrošina bērni meklēt noderīgas zināšanas un neizšķiest laiku un nepiesārņot prātus ar nenoderīgām zināšanām. Izvairoties no nederīgas literatūras, mēs veidojam labu piemēru saviem bērniem.

• Mēs neskatāmies televīziju. Mums ir mazs televizors, kuru lietoja, lai skatītos videofilmas (islāmiskas, zinātniskas). Ja muslimu ģimene izvēlas regulāri skatīties televizoru, ir jāievēro disciplīna un jāapsver, ko tieši skatīsies.

• Bērni mācās, uzdodot jautājumus, nevis atbildot uz tiem. Es savu bērnu jautājumus uztveru nopietni. Tas bieži nozīmē pārtraukt iesākto, lai atbildētu vai atrastu atbildi. Viņi jūtas apmierināti, un viņu ziņkāre ir dzīva un turpina pieaugt. Vienreiz, ejot gulēt, mana meita man jautāja, kas ir šahīds (moceklis)? Es viņai pateicu to, ko zināju, un lūdzu, lai man atgādina no rīta pameklēt vairāk informācijas. No rīta mēs atradām sarakstu ar iespējamajiem šahīdiem: tas, kurš ir noslīcis, kurš ir nomiris, sabrūkot ēkai, kurš ir miris no mēra u.t.t.

• Jau kopš mazotnes (no viena vai divu gadu vecumu), es viņiem skaidroju atšķirību starp mums un citiem piederošām lietām, piemēram: ja viņi paņem kāda cita lietu, es viņiem saku: “Tas nav mūsu, mēs to nevaram lietot bez atļaujas.”

• Es viņus iedrošinu veikt duā (tomēr tas man ir jādara vairāk). Mēs turējām uz palodzes barību putniem. Putni dažkārt nāca un dažkārt nē; man dēls jutās apbēdināts, jo viņam putniņi ļoti patika. Es sacīju: “Dievs, lūdzu atsūti viņam putniņus. Āmen.” Laikam ejot, viņš pie tā pierada, un, kad putni nenāca, viņš man sacīja ‘āmen’, kas bija veids, kā viņš lūdza man veikt duā.

• Es cenšos notikumus saistīt ar Dievu. Vienreiz, kad lija, mans dēls jautāja, kāpēc līst lietus, un es atbildēju, ka lietus līst “pēc Dieva pavēles”; es arī ar vienkāršiem vārdiem izskaidroju ūdens ciklu dabā.

• Es viņiem saku “Dievs būtu priecīgs, ja mēs darītu tā vai šitā”’, tā vietā, lai teiktu “Viņš mūs sodīs, ja mēs to nedarīsim”. Šajā vecumā nevajadzētu runāt pārāk daudz par elles liesmām. Pasniedziet paradīzi tādā veidā, lai viņi to saprastu un justu tās valdzinājumu. Es saviem bērniem saku, ka paradīzē konfektes un šokolādes būs tādas, kas nesabojās zobus, un ka mēs varēsim ēst tik, cik gribēsim. Es viņiem stāstu par tirgu, kas tiks rīkots paradīzē katru piektdienu. Es viņiem stāstu, ka tur mēs redzēsim Dievu.

• Es apmeklēju islāmiskās nodarbības (gan kā klausītāja, gan kā skolotāja). Mani bērni nāk man līdzi. Mācot sievietes, es cenšos apmierināt arī bērnu vajadzības (mizojot viņiem apelsīnu vai barojot mazuli). Visai bieži islāmiskajās nodarbībās un mošejās pieaugušie pret bērniem izturas pārsteidzoši bargi un vēsi, kas nekādā veidā nelīdzinās tam kā to darīja Pravietis (s). Kāpēc mēs šo Sunnu (attieksmi pret bērniem) neuzskatām par mums derīgu? Veidojot islāmisku raksturu, ir svarīgi, lai muslimu bērni apmeklētu šos saietus kopš mazotnes. Pravieša (s) laikā, bērni bija daļa no šiem saietiem un netika norobežoti no pieaugušo dzīves, kā tas ir tagad. Ja muslimi studētu un censtos līdzināties tam, kā Pravietis (s) attiecās pret bērniem, umma (kopiena) no tā iegūtu daudz laba. Ja bērni būtu gaidīti islāmiskos saietos, no viņiem iznāktu nobriedušāki un labāki muslimi, kuri būtu daudz mīlošāki pret gados vecākiem cilvēkiem. In šā Allāh, vēlāk mums nebūs jāsūdzas par to, ka jaunieši nav ieinteresēti nākt uz islāmiskiem saietiem vai mošejām!

Būt vecākiem ir grūts darbs. Mēs vēlamies, lai šis grūtais darbs atmaksājas nākamajā dzīvē. Strādāsim pie tā, lai mūsu, kā vecāku, galvenais mērķis būtu uzaudzināt bērnus par labiem muslimiem un nostādīsim Dieva labpatikas iegūšanu par galveno nodomu šajā ceļojumā. Es lūdzu Dievu pieņemt muslimu ģimeņu centienus. Āmen.

———————————————-

Raksta autors: Eruma Asifa (Erum Asif)

Raksta avots: www.hibamagazine.com