Tahara (tīrība, rituālā attīrīšanās) ir pirmā no islāma mācībām. Jebkurš islāmu pieņēmis cilvēks apliecinās, ka viņa šahadai (ticības apliecinājuma) sekoja ghusl (pilna rituālā apmazgāšanās). Tādējādi dvēsele, kas agrāk slīga neticībā, ir pilnībā attīrīta tikai tad, kad ir veikta arī fiziskā attīrīšanās. Šādi, jau no pirmajiem soļiem islāmā, tiek iedibināta tik nozīmīgā saikne starp islāmu un tīrību.

Pēc pravietības misijas sākuma, otrās atklāsmes laikā pravietis Muhammads (s) saņēma norādes par saviem nozīmīgajiem pienākumiem un pavēli ievērot tīrību.

Ak, Muhammad (s), ietīstījies [apģērbā]! Celies un brīdini, un teic savu Kungu diženu, un savu apģērbu attīri, un vairies no nešķīstajiem dievekļiem! (Kurāns 74:1-5)

Visa svētība islāmā tiešā veidā nāk no tīrības. Pravietis Muhammads (s) bija labākais paraugs gan islāma principu praktizēšanā, gan arī tīrības ievērošanā. Viņš mums ir parādījis, kā sasniegt islāma diktētos tīrības standartus. Tīrības standarti islāmā ir ļoti augsti, jo tahara ir ne tikai fizisks stāvoklis, bet arī eksistenciāla dzīves realitāte.

No vēstures mēs zinām, ka Arābijas tuksnešainā vide un tās iedzīvotāju nomadu dzīvesveids neveicināja tīrību un izsmalcinātību. Lielākā daļa turienes ļaužu nepievērsa uzmanību pat elementārākajiem taharas aspektiem. Tādējādi, pravietim (s) bija jāmāca viņiem par taharu – viņš pamazām atradināja nomadus no raupjajiem ieradumiem un mācīja viņiem smalkas manieres un pieklājību.

Sekojoši atgadījumi rāda, kā pravietis Muhammads (s) ar hikmu (gudrību) mācīja taharu tiem, kas atradās viņam apkārt.

Reiz kāds sahaba (pravieša (s) līdzgaitnieks) atnāca pie pravieša (s) ar neķemmētiem matiem un bārdu. Pravietis (s) lika viņam sakārtot un iztīrīt matus. Vīrs to izdarīja, un kad viņš atgriezās, pravietis (s) teica: “Vai tad šādi nav labāk, nekā tad, kad kāds ierodas ar nekārtīgiem matiem, izskatoties pēc velna?” (Imāms Māliks) Šis atgadījums norāda, ka matiem ir vienmēr jābūt tīriem, saķemmētiem un glītiem.

Kāds cits atgadījums vēsta par netīrās un noplīsušās drēbēs tērptu sahabu, kurš reiz pievienojās pravietim (s) un viņa līdzgaitniekiem. Redzot šī vīra stāvokli, pravietis (s) apjautājās viņam par viņa finansiālo situāciju. Vīrs atbildēja, ka viņš ir finansiāli svētīts un ka viņam pieder gan kamieļi, gan zirgi, gan arī kazas; turklāt viņam piederēja arī vergs. Pravietis (s) norādīja viņam, ka viņam dotajām svētībām ir jāatspoguļojas arī viņa apģērbā un dzīvesveidā. Viņš vīram teica: “Tā kā Dievs tev ir devis bagātību, ļauj Viņam redzēt tevī Viņa labvēlības un devības sekas.” (Nisai) Šis ir norādījums uz to, ka nelietojot svētību, ko Dievs mums ir devis, mēs neesam Viņam pateicīgi par Viņa labvēlību.

Reiz, pravietis (s) redzēja vīru ar netīriem matiem un teica: “Vai viņam nav nekā ar ko saķemmēt savus matus?” (Abu Daūds)

Kad pravietis (s) redzēja kādu vīru ar netīrām drēbēm, viņš teica: “Vai viņš nevar atrast neko, ar ko izmazgāt savas drēbes?” (Abu Daūds)

Pravietis (s) arī norādīja, ka ļaudīm, kas sanāk kopā uz sapulcēm un lūgšanām, kā, piemēram, piektdienas lūgšanām un Īd svētku lūgšanām, ir jābūt labi ģērbtiem. Viņš teica – ja cilvēks nevar atļauties pirkt labu apģērbu, tad uz piektdienas lūgšanām viņam ir jāvelk drēbes, kas atšķiras no darbā nēsātajām. (Abu Daūds)

Pats pravietis (s) tik ļoti apzinājās higiēnas svarīgumu, ka ceļojot viņš līdzi ņēma vairākus personīgās higiēnas priekšmetus: eļļu, ķemmi, šķēres, misuāku, spoguli, u.c. Mutes higiēnas nodrošināšanai, viņš regulāri tīrīja zobus ar misuāku – ne vienu, bet vairākas reizes dienā. Aiša, pravieša (s) sieva, norāda, ka viņš centīgi lietoja misuāku katru rītu tūlīt pēc pamošanās un arī tad, kad atgriezās mājās. Viņam tas bija tik svarīgi, ka misuāka lietošana ir viena no pēdējām darbībām, ko viņš veica, pirms nāves.

Ir daudz pravieša (s) hadīsu, kas uzsver taharas svarīgumu. Daži no tiem ir sekojoši:

“Kad tu dzer (ūdeni), neelpo iekšā traukā; kad tu urinē, neaiztiec ar labo roku savu dzimumlocekli; un kad tu tīri sevi pēc izkārnīšanās, nelieto savu labo roku.” (Bukhāri)

“Tīrība aicina uz ticību, un ticība ved tās īpašnieku uz Dārzu (Paradīzi).” (Tabarani)

Tahara atspoguļo ne tikai personīgo higiēnu, bet arī cilvēka ticības stāvokli. Mums, kā muslimiem, ir svarīga stipra ticība. Mums ir jāizvērtē, cik lielā mērā rūpējamies par savu taharu, jo tas norādīs, kāda ir mūsu ticība. Labojiet, kas labojams, kamēr vēl ir iespēja to darīt, pirms kāds cits rūpēsies par pēdējiem jūsu taharas rituāliem.

—————————————

Raksta autors: Hafsa Ahsana un Halima Khāna (Hafsa Ahsan and Halima Khan)

Raksta avots: www.hibamagazine.com