Pirmais Islāma pīlārs ir ticēt un deklarēt savu ticību, sakot šahādu (apliecinājums – arābu val.), kurā apliecina: “Ašhadu an-lā ilāha illā-llāh wa ašhadu anna Muhammadan rasūlu-llāh.” (“Es apliecinu, ka nav pielūgsmes objekta (pielūgsmes vērta) kā vien Dievs, un apliecinu, ka Muhammads ir Dieva Vēstnesis.”)

Tās nozīme ir: “Es atzīstu, ka nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs,” vai arī “Nekas no radītā nav pielūgsmes vērts, tikai Radītājs ir pielūgsmes vērts.” Jeb, kā tautā saka: “Pielūdz Radītāju, nevis Viņa radīto.”

Otrā daļa nozīmē atzīt visus Dieva sūtītos praviešus un to, ka Muhammads (s) ir Dieva pēdējais Pravietis. Tāpat tas nozīmē censties dzīvot tā, kā Dievs norādīja caur Savu izvēlēto paraugu – pēdējo Pravieti Muhammadu (s), kurš savā praksē un norādījumos paskaidroja, kā Dievs vēlas, lai cilvēki dzīvotu.

• Apliecinājums

Šim apliecinājumam ir divas daļas. Pirmā attiecās uz Visvareno Dievu, visa Radītāju, Pasauļu Kungu. Otrā daļa attiecas uz Dieva vēstnesi Muhammadu (s) – pravieti un cilvēku, kuram Vēsti nodeva erceņģelis Gabriels, un kurš mācīja to cilvēcei. Dievam nevar pakļauties, ja noliedz Dieva Pravieti.

• Atteikšanās no citiem pielūgsmes objektiem

Pasakot šahadu, muslims apzinās, ka vienīgi Dievs ir visa Radītājs, un ka Viņam ir pilnīga vara pār visu un visiem Visumā. Attiecīgi muslims slēdz savu sirdi un prātu jebkam citam kā vien Dievam gan lojalitātē, padevībā un paklausībā, gan arī paļāvībā, uzticībā un pielūgsmē. Šī attieksme neaprobežojas tikai ar pagānu koka vai akmens dievību noraidīšanu – tā attiecas arī uz visām citām koncepcijām, māņticībām, ideoloģijām, dzīvesveidiem un autoritātēm, kas sacenšas ar Dievam vien pienākošos padevību, lojalitāti, paļaušanos, mīlestību, paklausību vai pielūgsmi. Piemēram, ir jāatsakās ticēt astroloģijai, plaukstas lasīšanai, veiksmes amuletiem un nākotnes zīlēšanai.  Tāpat ir aizliegts pildīt lūgšanas “svēto” kapavietās, prasot šiem mirušajiem aizbilst Dievam par lūdzējiem.

Islāmā nedz starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, nedz arī garīdznieku šķiras. Muslimi griežas ar lūgšanām tieši pie Dieva – nepastarpināti.

• Ticība pravietībai

Ticība Muhammada (s) pravietībai iekļauj ticību viņam dotajai vadībai, kura atspoguļojas Pravieša (s) Sunnā – visā, ko viņš teicis, norādījis un darījis. Šī ticība pieprasa, lai muslims uzticīgi sekotu šai vadībai. Muhammads (s) bija tikai cilvēks, vīrietis ar izjūtām un emocijām, kurš ēda, dzēra un gulēja. Viņš piedzima un mira gluži tāpat kā citi cilvēki. Lai gan pēc dabas viņš bija tīrs un taisnīgs, nešaubīgi ticēja Dievam un pašaizliedzīgi kalpoja islāmam, viņā nebija nekā dievišķa. Muslimi viņu nepielūdz un negriežas pie viņa kā pie aizbildņa – muslimus aizvaino tādi termini kā “muhamedānis” vai “muhamedānisms”, jo viņi ir tikai Radītāja un nevis radības pielūdzēji.

———————————-

Raksta avots: islamtomorrow.com

Raksta oriģināls: http://islamtomorrow.com/shahadah.asp