Lai gan septembris bija tikko sācies, Londonā tovakar bija neierasti drēgns. Salmāns bija ceļā uz mājām pēc garas darba dienas; viņa sieva Sādija, kura strādā divas maiņas, būs mājās tikai vēlu vakarā. Dzīve Londonā nav lēta, tāpēc viņiem abiem ir sūri grūti jāstrādā, lai savilktu galus kopā.

Zinot, ka mājās vakariņu nebūs, Salmāns nolēma paķert kaut ko ēdamu pa ceļam. Sādijai ļoti garšo načos, tāpēc viņš nolēma viņu iepriecināt. To viņš varēs atķeksēt kā šīs nedēļas ‘labo darbu’. Salmāns ar sievu bija uzsākuši savā starpā spēli, kura noteica, ka viņiem abiem katru nedēļu bija jāizdara priekš otra kas labs. Zaudētājs mēneša beigās izmaksā otram vakariņas.

Viņš izkāpa pie Oksfordas cirka, lai ietu kājām uz meksikāņu ēstuvīti, kurā bija tīri labas cenas, lai gan tā atradās mazā aizmugures ieliņā. Ēstuvīte bija patukša, un Salmāns pielika soli, lai ātrāk tiktu siltumā. Viņš jau bija gandrīz iekšā, kad viņa kāja aizķērās uz pēdējā pakāpiena un viņš paklupa. Pēkšņi, sazin  no kurienes uzradās divas stipras rokas, kas viņu noķēra un paglāba no pamatīga kritiena. “Liels paldies – es būtu tiešām stipri sasities, ja Jūs nebūtu mani noķēris,” Salmāns pateicās svešiniekam. “Nieki vien,” atteica augumā brangais vīrs. Skatoties uz viņu, Salmānam neviļus likās, ka šis cilvēks nav īsts. Viņš sniedza svešiniekam rokasspiedienu, un, jā, patiešām viņš bija pat ļoti īsts, lai gan Salmāns nevarēja noteikt viņa tautību. Lai pateiktos, Salmāns uzaicināja svešinieku vakariņās, kam viņš priecīgi piekrita.  

“Vai drīkstu jautāt, kā Jūs sauc?” “Vārdiem nav nozīmes, tie ir tikai etiķetes; īstenā realitāte ir pazīt cilvēku,” viņš atbildēja. Ak tā, Salmāns pie sevis nodomāja, filozofs. Salmāns pasūtīja vakariņas, neaizmirstot arī iepakojumu savai sievai, un viņi abi apsēdās pie galdiņa. Viņš uzsāka sarunu, sakot, cik grūti ir Londonā ir savilkt galus kopā. Salmāns jautāja svešiniekam: “Ar ko Jūs nodarbojaties?” Viņš atbildēja: “Reizēm mēs mēdzam aizmirst par patiesi svarīgo; es palīdzu cilvēkiem to atcerēties.” “Ko Jūs ar to domājat?” jautāja Salmāns. “Ļaujiet man Jums paskaidrot,” viņš teica un izņēma no kabatas kaut ko, kas izskatījās pēc loterijas biļetes. Viņš to parādīja Salmānam, kurš varēja skaidri izlasīt uz tās rakstīto numuru: 111-777.

“Rīt no rīta tiks paziņots loteriju laimējušās biļetes numurs,” vīrs teica, un Salmāns pamāja ar galvu, jo visas avīzes bija pilnas paziņojumu par to, ka šoreiz galvenais laimests ir sasniedzis gandrīz septiņus miljonus. “Bet kas gan var laimēt tādu vinnestu?” Salmāns teica svešiniekam, kurš joprojām izskatījās ļoti neīsts. “Rīt vinnēs šī biļete,” svešinieks teica. Tas, kā viņš to pateica, lika šermuļiem skriet pār Salmāna ķermeni – viņš jutās tā, it kā būtu tiko ieraudzījis spoku. “Kā Jūs to zināt?” viņš jautāja. “Tas ir mans darbs to zināt,” viņš atbildēja. “Tad jau Jūs noteikti esiet ļoti turīgs cilvēks,” Salmāns teica. “Jā, bet nauda man nav vajadzīga,” uz ko Salmāns impulsīvi atbildēja: “Bet man gan ir vajadzīga!” Svešinieks ieskatījās viņam acīs un teica: “Jūs varat to ņemt, ja vēlaties.” Pārsteigts, Salmāns jautāja: “Kāpēc gan lai Jūs man to dotu?” Svešinieks atteica: “Tāpēc, ka man vajag kaut ko no Jums pretī.” Salmāns bija apjucis: “Ko gan es Jums tādu varu dot, kas būtu vērts septiņus miljonus? Es jau tā esmu iekavējis īres maksu – tomēr ja Jūs domājat, ka man ir kas tāds, ko Jūs vēlaties, tad sakiet un tas būs Jūsu!”

Svešinieks vēlreiz ieskatījās viņam dziļi acīs un teica: “Labi, tad apmaiņā pret šo biļeti, es gribu, lai Jūs zvērētu, ka līdz pat pēdējai dienai uz šīs zemes, Jūs nekad nepildīsiet nevienu no piecām obligātajām lūgšanām.” Salmāns bija šokēts. Viņš vēlas, lai es atstātu lūgšanas, un par to viņš man dos septiņus miljonus? Kā to lai saprot? Kas gan viņam no tā, vai es pildu lūgšanas vai nē? Viņam likās, ka visa šī situācija pārtop murgā. “Un kas būs, ja šī biļete rīt neuzvarēs?” Salmāns jautāja, lai iegūtu kaut nedaudz laika apdomāties. “Tā uzvarēs, es varu par to galvot; bet ja tā neuzvar, tad Jūs esiet brīvs no sava solījuma un neko nezaudējat,” svešinieks atbildēja.

Salmānam likās, ka viņš sapņo sliktu sapni – tomēr viss bija savās vietās: īsts ēdiens, citi klienti, kas turpat vakariņoja, mūzika un apkārtejo cilvēku sarunas. Salmānam nekad iepriekš dzīvē nebija bijis jāpieņem tik izšķirošu lēmumu. Viņš iedomājās par brīnišķīgo māju, kuru viņš varēs nopirkt, par sudrabkrāsas Bentley, kas vienmēr ir bijis viņa sapnis, par to, ka viņa bērniem būs iespēja iegūt vislabāko izglītību un viņa sievai – visas dārglietas un apģērbus, kādus vien viņa vēlēsies! Šāda iespēja gadās tikai reizi dzīvē. Viņš būtu galīgais muļķis, ja palaistu to visu garām apmaiņā tikai un vienīgi pret lūgšanām! Tas bija varen labs darījums.  

Viņš ilgi domāja, kamēr svešinieks ieturēja savas vakariņas. Kad viņa šķīvis bija tukšs, svešinieks piecēlās kājās un ielika Salmānam plaukstā biļeti. “Tātad kādu lēmumu Jūs esat pieņēmis?” viņš jautāja. Salmāns klusēdams brīdi viņā noskatījas un tad trīcošā, emociju pilnā balsī atbildēja: “Darījuma nebūs.” Svešinieks iesmējās bērnišķīgi apmierinātā balsī, sirsnīgi papliķēja viņu uz pleca un izgāja laukā naktī, turot rokā biļeti. Labu laiku Salmāns sēdēja kā sastindzis; tad viņš paņēma sievai iesaiņotās vakariņas un devās metro virzienā.

Viņš pārnāca mājās pats ne savā ādā, noskaitīja lūgšanas un, neko sievai nestātot, aizgāja gulēt. Nakamajā dienā, rīta avīze paziņoja vinnējušās biļetes numuru – 111-777 – bet Samāns nebija pārsteigts, jo viņš to jau zināja.

Bija piektdiena, un pēcpusdienā viņš devās uz lūgšanām. Imāma sprediķis bija kā fona mūzika, kas nespēja ielauzties viņa miglainajā apziņā; taču pēkšņi vārdi skanēja viņa ausīs asi un skaidri: “Vai man pastāstīt jums par fadžr lūgšanas divu sunna rakātu svarīgumu? Pravietis (s) teica: ‘Ja jūs saliktu vienkopus visas šīs pasaules bagātības, tās nevarētu pārsniegt fadžr lūgšanas divu sunna rakātu baraku, labumu un svētību.’ ” (Muslims)

Šie vārdi atgrieza Salmānu realitātē. Viņš jutās tā, itkā Visuaugstais Dievs ar viņu runātu, lai darītu viņam zināmu, ka viņa iepriekšējā vakarā nestais upuris ir pieņemts. Salmāns nokrita pie zemes sadždā un raudāja kā bērns, garīga prieka asarām līstot pār viņa seju. Viņš nevarēja vien beigt pateikties Dievam par to, ka Viņš deva viņam spēku pieņemt pareizo lēmumu. Viņš saprata, ka eņģelis, ko viņš pagājušajā vakarā bija sastapis, tikai gribēja viņam likt saprast viņa lūgšanu vērtību un svarīgumu.

Kopš tās dienas, Salmāns bija kā no jauna piedzims. Viņa lūgšanas vairs nebija tikai rituāls, un viņa prāts to laikā vairs nevērsās uz citām lietām. Tās bija tikšanās reizes ar Dievu – katra lūgšana kļuva par viņa dienas vispacilājošāko daļu.