Intervija “Latvijas Avīzē”: Es domāju – tas ir galvenais Latvijas muslimu intervijas, Muslimu pasaule

magone

Latvijas Avīze / Mājas Viesis / 2008-02-22

Klasesbiedri LĪGU LEGZDIŅU (19) raksturo vienkārši – ģēnijs. Pērn, vidusskolu beidzot, Rīgas dome Līgai pasniedza zelta stipendiju par izcilām sekmēm un panākumiem mācību olimpiādēs, lai materiāli atbalstītu studijas. Atbalsts vēl nav likts lietā, lai gan Līga studē uzreiz divās augstskolās – pirmajā kursā Rīgas Stradiņa Universitātes Medicīnas fakultātē un Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē arābu valodu. Tā vien jau pietiktu, lai gribētos iepazīties ar tik gaišu galvu. Bet Līga nesen ir pārgājusi Islāma ticībā, un tas mūsu platuma grādos negadās bieži. Kā notiek šāda izvēle? Un kāpēc?

Līga ir latviskas ģimenes atvase. Viņai ir tēvs, māmiņa, vecāks brālis un māsa. Turklāt viņas vectēvs ir slavenais Hugo Legzdiņš, kurš 1939. gadā absolvēja Francijas Jūras kara akadēmiju un bija Latvijas kara flotes zemūdenes “Ronis” komandieris. Kopš valsts neatkarības atgūšanas – aktīvs atjaunoto jūras spēku dibinātājs un tradīciju veidotājs, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Zviedrijas Šķēpa krustu un Francijas Goda Leģiona ordeni. Hugo Legzdiņš moži jokoja vēl savā simtajā dzimšanas dienā, kā varējām redzēt televīzijas pārraidē.

– Vectēvs bija citādāks nekā pārējie cilvēki. Garu mūžu dzīvojot, viņam bija zināms, kā ir pareizi un kā vajag. Un viņam bija ļoti svarīgi, lai arī citi to saprastu un rīkotos saskaņā ar apziņu par labo un slikto. Viņam arī daudz kas no šodien notiekošā šķita nepareizi. Vectēvs zināja, ka es interesējos arī par Islāmu. Viņš neteica, ka tas būtu nepareizi, tikai mudināja domāt, censties saprast, kā ir patiesībā, nevis vienkārši kaut ko iedomāties, – Līga stāsta. Viņa nav pārlieku runīga, tālab nākamais notikums ir klasesbiedru atstāstīts.

Mācīdamās 12. klasē, Līga kādu dienu uz skolu atnāca ar lakatiņu galvā. Kad viņa to nenoņēma arī nākamajā un aiznākamajā dienā, skolas direktors ieteica nestaigāt pa skolu ar galvassegu, jo tas neatbilstot iekšējās kārtības noteikumiem. Līgas klasesbiedri noskaidroja, ka tāda panta kārtības noteikumos nemaz nav. Un bija apņēmušies – ja skolas direktors neļaus Līgai valkāt lakatiņu, šādās galvassegās turpmāk tērpsies visa klase. Arī audzinātāja bija norūpējusies, un klasē izvērsusies viedokļu apmaiņa, kurā skolēni guvuši virsroku, sakot: “Ja šodien galvā ir lakats, tas nenozīmē, ka parīt ap vidukli būs dinamīta josta.” Tā nu Līga turpinājusi siet lakatu un gūt izcilas sekmes gan humanitārajos, gan eksaktajos mācību priekšmetos. Līgai gan nepatīk šāds dalījums, viņa saka:

– Pasaule tomēr ir viena, un tie visi ir par pasauli. Ir interesanti šos priekšmetus saistīt kopā un aplūkot visu no dažādām pusēm.

Arī netradicionālā galvassega toreiz, 12. klasē, bija tikai Līgai raksturīgā iedziļināšanās lietās, tolaik viņa vēl, kā pati saka, oficiāli nebija muslima*.

Līga sev bija noteikusi pārbaudes laiku. Šķitis, ka nevar tā uzreiz mesties Islāmā iekšā, tas var būt pārsteidzīgs solis. Līga gribējusi saprast, vai Islāms ir patiesība, vai tas ir īstais, meklētais. Tajā vasarā pirms 12. klases aizbraukusi uz Ēģipti, lai pavērotu, kā muslimu sabiedrība dzīvo. Pēc Ēģiptē pieredzētā sākusi nopietnāk interesēties par Islāmu. Kas tad tur notika? Tūristu tūkstoši taču brauc uz Ēģipti, sauļojas, jāj ar kamieļiem, rāpjas piramīdās… Līga atceras:

– Es redzēju sabiedrību, kurā par spīti neskaitāmām problēmām cilvēki nav zaudējuši savu cieņu un dzīvotgribu; sabiedrību, kuras locekļi, pat ja grēko, vismaz apzinās, ka grēko, nevis pašu ērtības labad sev iegalvo, ka viss jau ir kārtībā un tikai dabiski. Tur ir iespējams dzīvot cēli un tikt par to cienītam, nevis nicinātam un nožēlotam.

Līga teic, ka sākumā reliģijas meklējumiem pievērsusies bez kāda īpaša nolūka, interesējusies par daudzām ticībām. Bet tas, ko lasījusi par Islāmu, šķitis pareizi, galvenokārt – morālās vērtības. Un tās ir: cieņa pret cilvēku, gan pret viņa miesu, gan pret garu, turklāt tos nemaz tik stingri nenodalot. Apziņa par Dieva žēlastību. Ietekmējušas arī politiskās norises, īpaši 2001. gada 11. septembris.

– Kāpēc tā notika? Teroristi droši vien uzskatīja, ka tas ir karš, un karoja ar tiem līdzekļiem, kas viņiem bija pieejami. Neredzēja citu iespēju. Bet nedrīkst nogalināt nevainīgus cilvēkus. Ir cits ceļš – stāstīt par Islāmu, pārliecināt, kā dzīvot būtu pareizi, – spriež Līga.

Un kā tad būtu pareizi? Līga teic, ka galvenais ir kalpot Dievam. Neesmu reliģiju speciāliste, bet, šķiet, ka šajā jautājumā nevar būt domstarpību ar kristietību. Kāpēc gan Līga nevarētu kalpot Jēzum?

– Man nekad nav bijusi skaidra izpratne par kristietības Dievu. Neesmu varējusi saprast ideju par trīsvienību. Kā var teikt, ka ir viens Dievs, bet vienlaikus viņi ir trīs? Kas mums devis tiesības ar saviem spriedumiem un konstrukcijām sākt dalīt Dievu? Bet Islāma galvenā vēsts ir, ka Dievs ir viens un mūžīgs, – paskaidro Līga. Nesen viņa trīs liecinieku klātbūtnē arābu valodā pateikusi Islāma ticības apliecinājumu, un viņas vārds ir Fātima (pravieša Muhammada meitas vārds). Kā jau šajā ticībā pieklājas, apģērbā jāievēro normas – augumam jābūt apsegtam, izņemot seju un plaukstas. Tagad, ziemā, iespējams, Līgu nedursta garāmgājēju skatieni. Bet kā ir vasarās, kad pat galvaspilsētas ielās atkailināšanās sit augstu vilni? Nē, neesot nemaz tik traki. Reizēm kāds nosaucot par mūķeni, bet Līga to neņem galvā. Un kā ar lūgšanos piecas reizes dienā – lekciju laikā taču nemetīsies zemē? Līga stāsta, ka lūgšanu laiki nav tik strikti noteikti. Līga ir jauna un skaista un droši vien kādreiz vēlēsies veidot savu ģimeni. Vai būs iespējams saprasties ar kādu, kurš nav islāmticīgais?

Nē, Līga stāsta, ka precēties drīkstēs tikai ar šās ticības vīrieti. Muslimu sabiedrībā vecāki izvēlas saviem bērniem dzīvesbiedrus, jo vecāki, iespējams, savu lolojumu pazīst labāk. Turklāt valda uzskats, ka mīlestībai jārodas pēc kāzām. Un bieži vien šīs laulības esot veiksmīgākas par mūsu zemē vēroto ainu. Tas šķiet ticami, vēl jo vairāk tāpēc, ka muslimi nedrīkstot lietot nekādas vielas, kas aptumšo saprātu, pat mazos daudzumos ne, un vīrietis ir ģimenes apgādnieks.

Vēl gribu noskaidrot, vai Līgas vecāki nepretojās meitas ticības izvēlei. Protams, vecākiem bijis diezgan grūti Līgu saprast, bet konflikti tāpēc ģimenē nav izcēlušies.

– Es domāju, un, man šķiet, tas ir galvenais. Jo citādi cilvēks ne ar ko neatšķiras no dzīvnieka. Domāju par to, kāda ir dzīve, pasaule, Dievs, kādi ir cilvēki. Sākumā, kad cilvēks piedzimst, neviens taču nav ļauns. Tāds mazs, jauks bērniņš. Bet pēc tam… Es nezinu, kas notiek pēc tam. Cilvēki paši vainīgi – viņi sakrāj sevī aizvien vairāk ļaunuma, un tad tas sāk izpausties. Eiropas kultūrā ir daudz simptomu, kas atklāj sabiedrības pagrimumu. Runājot ar cilvēkiem, reti kurš atzīst, ka ir laimīgs. Kāpēc tik daudzi nodzeras? Cilvēki jūt, ka viņiem kaut kā pietrūkst. Domāju, ka cilvēkam ir vajadzīga reliģija. Cilvēks bez reliģiskām jūtām nevar patiesi dzīvot, nevar būt laimīgs, piepildīts, – ir pārliecināta Līga. Vai viņa ir pamanījusi pārmaiņas sevī? Līgā ir tāds kolosāls miers, vai tā ir bijis vienmēr? Bērnībā esot bijis grūti, kad daudz kas vēl nav bijis skaidrs. Kad nav varējusi saprast, kā īsti pasaule ir iekārtota, kāpēc mēs dzīvojam un kāda tam jēga, bijis skumji. Un tad viņa meklējusi atbildes.

– Cilvēkam ir jācenšas darīt labāko, kas viņam ir iespējams. Vienmēr. Darīt pēc labākās sirdsapziņas, ar vislabākajiem nodomiem. Jā, mums var neizdoties, taču mūsu varā ir nolemt darīt labu. Lai saprastu, kā darīt, ir jādomā, jāuzklausa visa informācija, jāizvērtē, – Līga prāto un atklāj, kāpēc izvēlējusies studēt medicīnu:

– Man šķiet, ārstam ir tāds darbs, kur ir skaidri redzama jēga tam, ko tu dari – palīdzēt cilvēkiem.

* Latvijas muslimu kopiena izvēlējusies šādu nosaukumu kā tuvāku oriģinālajam.

————————————————–

Raksta avots: “Latvijas Avīze” / “Mājas Viesis” / 2008. gada 22. februāris.



  • Komentāri

    1. Aija Junusova

      Ļoti patika intervija.

    Leave a Reply to Aija Junusova Cancel Reply