Šī raksta pirmajā daļā mēs aplūkojām agrīno vēsturi islāma trešajai svētākajai vietai: Al-Aksas mošejai. No romiešu un bizantiešu izgāztuves uz Umara ibn Hatāba uzceltu vienkāršu mošeju un tad uz milzīgu Klints kupola mošejas kronētu kompleksu Umeijādu laikos: islāms spēlēja būtisku lomu Haram al-Šarīf kompleksa vēsturē islāma pirmajos gadsimtos. Taču, 10. gadsimtā pie varas nākot Fātimīdiem,
Kad pravietis Muhammads (s) no Dieva saņēma pavēli vadīt muslimu kopienu piecās ikdienas lūgšanās, šo lūgšanu virziens bija vērsts pret svēto pilsētu Jeruzalemi. Jeruzaleme muslimiem ir nozīmīga vieta: kā daudzu islāma praviešu – Dāvūda (Dāvida), Suleimāna (Zālamana) un Īsā (Jēzus) – mājvieta, pilsēta bija iepriekšējo islāma praviešu simbols. Kad pravietis Muhammads (s) devās brīnumainajā Nakts
Četrpadsmitgadīgs palestīniešu zēns Mohammeds El Kurds dzīvo Jeruzalemes austrumu daļā – Šeikh Džarra (Sheikh Jarrah) rajonā, kurā intensīvi iebrūk arvien vairāk Izraēlas ieceļotāju, kas ar varu pārņem palestīniešu īpašumus. Saskaņā ar starptautiskajiem likumiem, Austrumjeruzaleme nepieder Izraēlai, jo atrodas ārpus ‘zaļās līnijas’ (pamiera līnijas). 2000. gadā Izraēla aneksēja Austrumjeruzalemi, taču šo aneksiju neatzīst par spēkā esošu
3672 
