Kad pravietis Muhammads (s) no Dieva saņēma pavēli vadīt muslimu kopienu piecās ikdienas lūgšanās, šo lūgšanu virziens bija vērsts pret svēto pilsētu Jeruzalemi. Jeruzaleme muslimiem ir nozīmīga vieta: kā daudzu islāma praviešu – Dāvūda (Dāvida), Suleimāna (Zālamana) un Īsā (Jēzus) – mājvieta, pilsēta bija iepriekšējo islāma praviešu simbols. Kad pravietis Muhammads (s) devās brīnumainajā Nakts ceļojumā no Mekas un Jeruzalemi un Augšupceļojumā uz debesīm tai pašā naktī (notikums, kas pazīstams kā Isrā’ va-l-Mi`rādž), tā ieguva papildu nozīmi kā vieta, kur Pravietis (s) vadīja lūgšanā visus iepriekšējos praviešus un tad devās uz debesīm.

Pravieša (s) dzīves laikā un pirmajos gados pēc viņa nāves, Jeruzaleme muslimiem bija un palika attāls simbols. Taču, 7. gadsimta 30. gados muslimu rokās nonākot Irākai un pēc tam Sīrijai, Jeruzaleme kļuva par muslimu pilsētu, un Al-Aksas mošeja Jeruzalemē kļuva par vienu no visbūtiskākajām vietām muslimus impērijā. Visā šīs pilsētas sarežģītās un karu plosītās vēstures gaitā, šī mošeja ir allaž bijusi galvenais objekts cīņā par Jeruzalemi. Gan muslimiem, gan kristiešiem, gan arī jūdiem par īpaši svētu uzskatot zemi, uz kuras mošeja stāv, ir ļoti svarīgi izprast šīs zemes vēsturi.

Raksta pirmajā daļā tiks aplūkota mošejas vēsture laikā pirms Pravieša (s) un agrīnajā islāma periodā līdz pat krusta karu sākumam 1099. gadā. Otrā daļa būs veltīta Al-Aksas mošejas vēsturei no Krusta kariem līdz pat mūsu dienām.

Pirms un pēc pravieša Muhammada (s)

7. gadsimtā, kad pravietis Muhammads (s) sāka sludināt Mekā, muslimi islāmu neuzskatīja par jaunu reliģiju, bet redzēja to kā turpinājumu un vainagojumu to iepriekšējo praviešu tradīcijām, kurus ciena visās trīs monoteiskajās reliģijās. Muhammada (s) vēsts tikai turpina un piepilda Ibrāhīma (Ābrahāma), Mūsā (Mozus) un Īsā (Jēzus) nestās vēstis, kas laika gaitā tikušas sagrozītas. Tādējādi muslimiem Jeruzalemes Tempļa kalnā senatnē uzceltais Zālamana templis būtībā bija daļa no viņu pašu reliģiskās vēstures.

Šīs pieejas dēļ muslimi, Umara ibn Hatāba kalifāta laikā 637. gadā iekarojot Jeruzalemi, vēlējās atjaunot šo pilsētu kā pielūgsmes vietu. Senais Jeruzalemes templis bija daudzkārtīgi atjaunots, un pēdējo reizi to bija veicis Hērods ap 20. g. kr. ē. Taču kr. ē. 70. gadā pēc jūdu sacelšanās Palestīnā, romieši templi iznīcināja, jūdiem tika aizliegts pilsētā ieiet, un jūdaisms Jeruzalemē bezmaz vai pārstāja eksistēt.

Vieta, kur bija stāvējis templis, nākamos dažus gadsimtus stāvēja tukša un pamesta. Romieši to izmantoja kā izgāztuvi, tādēļ, kad Umars iegāja pilsētā un devās aplūkot vietu, kur viņa reliģiskie priekšteči Dāvūds un Suleimāns bija pielūguši Dievu (un tā bija arī vieta, kur Muhammads (s) bija skaitījis lūgšanu Isrā’ va-l-Mi`rādž laikā), viņš ieraudzīja, ka vieta ir netīra un nav izmantojama kā mošeja. Taču viņš izlēma to iztīrīt un uzbūvēt Al-Aksas mošeju. Saskaņā ar savu paradumu, attīrot un šķīstījot šo vietu, viņš strādāja kopā ar citiem parastajiem muslimiem. Tempļa kalna dienvidu galā viņi uzcēla vienkāršu mošeju, kurā pietika vietas apmēram 3000 cilvēkiem, un šis apvidus tagad muslimiem ir pazīstams kā Haram al-Šarīf jeb Cēlā Svētnīca. Kāds tālaika kristiešu svētceļotājs mošeju raksturoja kā lielu koka celtni, kas uzcelta uz iepriekšējām drupām.

Muslimi šo rīcību neuzskatīja par ielaušanos citu reliģiju svētvietās. Tā kā tos pašus praviešus, kuri pieminēti Bībeles Vecajā Derībā, par praviešiem atzīst arī muslimi, jaunā mošeja tika uzlūkota kā agrāk šajā vietā pastāvējušo pielūgsmes vietu turpinājums. Tas saskanēja ar vienu no centrālajām islāma tēmām, proti, ka tas bija agrāko monoteisko reliģiju piepildījums.

Haram al-Šarīf

Vairākus gadu desmitus šī vienkāršā Umara uzbūvētā celtne palika galvenā ēka Haram teritorijā. Taču 690. gadā Umeijādu dinastijai piederīgais kalifs Abdulmaliks Al-Aksas mošeju pārbūvēja daudz lielāku un pamatīgāku nekā Umara uzceltā mošeja. Mošejas pašreizējā veidola pamatvilcieni saskan ar šīs pārbūves rezultātā tapušajiem. Tomēr Abdulmalika galvenais arhitektūras sasniegums bija tas, ko viņš uzbūvēja aptuveni 200 metrus uz ziemeļiem.

Uz klints, no kuras, pēc dažu muslimu uzskata, pravietis Muhammads devās uz debesīm, Abdulmaliks uzbūvēja brīnišķīgo Klints kupola mošeju. Būdama daļa no Al-Aksas mošejas, tā nebija atsevišķa pielūgsmes vieta, un tā nebija celta, lai sacenstos ar Al-Aksas mošeju, bet gan lai to papildinātu. Izmantojot arhitektūras tradīcijas un mozaīkas, ko Umeijādi bija iemācījušies no bizantiešiem, kuri pārvaldīja šīs vietas pirms tam, Klints kupola mošeja nekavējoties kļuva par vienu no 7. gadsimta islāma arhitektūras nozīmīgākajiem pieminekļiem.

Klints kupola mošeja tika uzbūvēta Haram teritorijas pašā virsotnē, kādēļ tā ir viena no iespaidīgākajām un ievērojamākajām celtnēm pilsētā. Tās apakšējai daļai ir astoņstūra forma, virs tās paceļas 20 metrus augstais kupols, kuru sākotnēji klāja svina plāksnes. Kaligrāfija rotāja gan ēkas iekšpusi, gan ārpusi, un kupola iekšpusē atrodami daži no pašiem senākajiem Kurāna kaligrāfijas paraugiem. Ņemot vērā celtnes diženumu, daži no modernajiem vēsturniekiem ir izteikuši apgalvojumus, ka Abdulmaliks esot gribējis, lai celtne sacenstos ar Kābu Mekā. Ja viņa nodoms patiešām būtu bijis tāds, tālaika muslimu zinātnieki neapšaubāmi būtu pauduši sašutumu, un šādi zaimojoši nodomi būtu pieminēti viņu sarakstītajās grāmatās. Taču nepastāv nekādu tālaika liecību, ka valdniekam būtu bijušas tamlīdzīgas ieceres: tāda doma rakstiskā veidā pirmo reizi minēta tikai 200 gadus vēlāk, un to izdarījis autors ar dziļiem aizspriedumiem pret Umeijādu dinastiju.

Pēc Umeijādu dinastijas krišanas, 750. gadā Jeruzaleme nonāca Abāsīdu dinastijas rokās. Jaunie Abāsīdu kalifi par savu galvaspilsētu izraudzījās Irākas pilsētu Bagdādi un Jeruzalemei nepiešķīra tik lielu nozīmi, kā to bija darījuši Umeijādi. Līdz ar to Haram vairs nesaņēma tik lielu uzmanību un naudas līdzekļus kā Umeijādu laikos. Tomēr, neskatoties un kalifu vienaldzīgāko attieksmi, Jeruzaleme joprojām bija svarīga svētceļojumu vieta, un pati Al-Aksas mošeja turpināja būt pilsētas islāmiskās dzīves centrs no 7. līdz 10. gadsimtam par spīti daudzām šajā laikā notikušām zemestrīcēm, kuru dēļ bija nepieciešami vairākkārtēji atjaunošanas darbi.

Noriets Fātimīdu valdīšanas laikā

10. gadsimta beigās Jeruzalemei un Haram al-Šarīf sākās nemierīgi laiki, kas ilga vairākus gadsimtus. Fātimīdu impērija, kuras centrs atradās Ēģiptē, pārņēma Jeruzalemi savās rokās 970. gadā pēc uzvaras pār Abāsīdu karaspēku tuvumā esošajā Ramlā. Fātimīdi piederēja šiītisma ismailītu novirzienam, kuru vēsturiski daudzi Islāma zinātnieki ir atzinuši par esošu pat ārpus islāma ietvariem. Fātimīdu valdīšanas laiks atstāja graujošas sekas uz Al-Aksas mošeju.

Kopš laika, kad Jeruzaleme nonāca muslimu rokās, mošeja un visa Haram teritorija kopumā bija bijusi islāma zināšanu centrs. Zinātnieki regulāri mošejā veidoja skolas, lai mācītu skolniekiem visdažādākos priekšmetus, sākot no arābu valodas gramatikas pamatiem līdz pat sarežģītām islāma likuma un teoloģijas tēmām. Fātimīdu laikā vietvalži apturēja šos izglītības pasākumus, tos aizstājot ar oficiālām šiītu mācību iestādēm. Ģeogrāfs Mukaddasī 985. gadā rakstīja, ka Jeruzalemē „par svētā likuma zinātājiem neviens neliekas ne zinis, dievbijīgos vīrus neciena un skolas netiek apmeklētas, jo lekcijas nenotiek” (Armstrong, 258. lpp.). Viņš turpina, paužot nožēlu par islāma izglītības pagrimumu pilsētā, kuru savulaik apmeklējuši tādi zinātnieki kā imāms Šāfiī.

Vissliktākā Fātimīdu perioda daļa izrādījās Hākima valdīšanas laiks, kas sākās 996. gadā. Viņš ievērojami pārspēja iepriekšējos Fātimīdu valdniekus savos ortodoksā islāma apspiešanas centienos, pasludināja sevi par dievišķu un pieprasīja, lai piektdienas sprediķos Dieva vārda vietā minētu viņa paša vārdu, aizliedza Ramadāna gavēni un neļāva muslimiem doties uz Meku svētceļojumā. Līdz viņa valdīšanas beigām 1021. gadā, Jeruzalemes pilsēta bija gandrīz pilnībā zaudējusi savu islāma zinātnes centra statusu. Turklāt Hākims apspieda arī Jeruzalemes jūdus un kristiešus un iznīcināja Svētā kapa baznīcu, rīkojoties pilnīgi pretēji islāma likumam un Umara 637. gadā dotajiem solījumiem.

Pēc postošās Hākima valdīšanas nāca vairāki mērenāki Fātimīdu valdnieki, kuri labvēlīgāk izturējās pret pašu mošeju un tās vietu islāma vēsturē. 11. gadsimta 30. gados pēc spēcīgas zemestrīces Fātimīdi atjaunoja Al-Aksas mošeju. Tā rezultātā tapusī celtne sastāvēja no centrālas jomas un septiņām milzīgām arkām tās fasādē, kuras balstīja pamatīgo jumtu, kas stājās Umeijādu sākotnēji uzcelto 14 arku vietā. Šodien mošeja ir vairāk vai mazāk tāda pati, kā tā tika uzcelta Fātimīdu laikā.

1073. gadā Jeruzalemi iekaroja seldžuku turki, kuri nāca no Centrālāzijas un bija nesen pieņēmuši vadošo sunnītu islāmu. Raugoties no islāma viedokļa, Al-Aksas mošeja tagad bija atgriezusies spēcīgas sunnītu valsts rokās, un līdz ar to pilsētā atgriezās islāma zinātne. Haram teritorijā tika nodibinātas skolas, kurās mācīja islāma likumu saskaņā ar šāfiītu un hanafītu likuma skolām, un pilsētas intelektuālā dzīve atkal uzplauka. Pilsētā sāka ieceļot zinātnieki no visas muslimu pasaules, lai mācītos un mācītu. Īpaši jāuzsver, ka 1095. gadā pilsētā ieradās Abū Hāmids Gazālī. Viņš dzīvoja Haram teritorijā pie pilsētas austrumu mūra un Klints kupola mošejā un Al-Aksas mošejā pavadīja vairākus gadus lūgšanās un vienatnē. Šai laikā viņš sarakstīja ārkārtīgi ietekmīgo darbu „Reliģijas zinātņu atdzīvināšana” (Al-Ihjā’ `ulūm al-dīn), kas būtiski pārveidoja muslimu pieeju tādiem jautājumiem kā garīgums, filosofija un sūfisms.

Tomēr muslimu intelektuālās dzīves atdzimšanas periods Al-Aksas mošejas apkārtnē neturpinājās mūžīgi. Pati Haram islāmiskā iedaba jau drīz tika izdzēsta, 1099. gadā ierodoties krustnešiem, kā redzēsim šī raksta otrajā daļā.

Izmantotā literatūra:

Armstrong, K. Jerusalem: One City, Three Faiths. New York: Alfred A. Knopf, 1996.

Montefiore, S.S. Jerusalem: The Biography. New York: Vintage Books, 2011.

_________________________

Raksta autros: Firāss Al-Hatībs; raksta avots: http://lostislamichistory.com/the-al-aqsa-mosque-through-the-ages-1/