Pēc Pravieša Muhammada (s) nāves kāds pusaudzis, kurš bija guvis no viņa daudz zināšanu, apņēmās turpināt mācīties no Pravieša (s) līdzgaitniekiem, sakot, ka “šodien ir liels skaits līdzgaitnieku”. Ja viņš padzirdēja par līdzgaitnieku, kurš zināja kādu viņam nezināmu hadīsu, viņš traucās uz šī līdzgaitnieka namu, dažkārt gaidot, lai viņus satiktu, laukā svelošā karstumā. Līdzgaitnieki uzstāja, ka viņi paši būtu varējuši iet pie šī cienījamā pusaudža; uz to pusaudzis atbildēja, ka pareizāk ir viņam pašam nākt meklēt zināšanas. Kad līdzgaitnieku vairs nebija starp dzīvajiem, ļaudis, tostarp arī khalīfs, griezās pēc padoma pie šī jaunekļa. Tas bija Abdullāhs ibn Abāss, Kurāna skaidrotājs un hadīsu atstāstītājs.

Virzoties laikā uz priekšu, mēs redzam imāmu Māliku dienām un naktīm ceļojam kājām, lai gūtu vienu vienīgu hadīsu, un imāmu Šāfiī rakstām uz kauliem, jo viņš nevarēja atļauties iegādāties papīru; Ibn Asākīrs (Damaskas vēstures apkopotājs) savu skolotāju vidū min astoņdesmit sievietes, no kurām viņš apguva hadīsus. Mēs redzam ļaužu mīlestību pret zinātniekiem. Kad imāms Bukhārī atgriezās Bukhārā pēc saviem zināšanu meklēšanas ceļojumiem, pilsētas iedzīvotāji uzcēla teltis trīs jūdžu attālumā no pilsētas, lai viņu sagaidītu.

Agrīnie muslimi zināšanu – jo īpaši reliģisko – meklēšanu un izplatīšanu atzina par galveno prioritāti; un viņi īstenoja dzīvē to, ko bija apguvuši. Tādēļ arī vēsture vēsta par to cieņu, mieru un varenību, ko viņi baudīja. Tie, kuri zina, un tie, kuri nezina, nav vienlīdzīgi ne šajā pasaulē, ne nākamajā. “(..) Saki: ‘Vai tie, kuri zina, un tie, kuri nezina, ir līdzīgi?’ (..)” (Kurāns 39:9)

Islāms ir zināšanu reliģija, un muslimam nepieklājas būt nezinošam par savu dīnu (reliģiju), lai arī šāds stāvoklis mūsdienās sastopams bieži. Pravietis (s) skaidri norādīja: “Meklēt zināšanas ir katra muslima pienākums.” (Ibn Mādža u.c.; atstāstījis Anass)

Šeit jāņem vērā četras lietas:

1. Uz kāda veida zināšanām attiecas šis hadīss? Fiziku, matemātiku vai datorzinātni? Zināšanas, kuru apguve ir katra muslima obligāts pienākums (fard al-`ajn), ir reliģiskas zināšanas. Tas minēts vēl vienā hadīsā: “(..) zinātnieki ir praviešu mantinieki, un pravieši neatstāja dinārus un dirhemus; nē, viņu mantojums ir zināšanas, tādēļ tas, kurš tās iegūst, ir dabūjis lielu daļu.” (Ahmads, Tirmizī, Abū Dāvūds)

Vai reliģijas apguve nozīmē zināt ikkatru tās sīkāko niansi? Daļa reliģijas zināšanu ir obligātas, citas var apgūt pēc brīvas izvēles. Pravietis (s) teica: “Zināšanas ir trīs (veidu): muhkam ājah (skaidra āja), sunnah kā’imah (nostiprināta sunna) vai farīdah `ādilah (stingrs, obligāts pienākums). Un kas ir pāri šiem, ir papildus.” (Abū Dāvūds un Mādža)

Pats mazumiņš, kas mums jāzina, ir mūsu ticība: norādījumi par to, kā veicama pielūgsme (lūgšanas, gavēšana, zakāts, svētceļojums), akhlāk (tikumi, atbilstoša uzvedība) un mijiedarbība ar cilvēkiem (piem., ikdienā atļautais un aizliegtais; norādījumi par ģimenes dzīvi; norādījumi par uzņēmēju, valdītāju, darba devēju u.c. lomu izpildi). Dziļāku reliģisko zinātņu apguve (tādu kā tafsīrs, fikh un hadīsu zinātne) – jāveic tikai dažiem no kopienas (tas ir kopienas pienākums, fard kifājah).

2. Visnopietnākais hadīsā lietotais jēdziena ir farīdah (pienākums). Reliģijas apguve ir pienākums – pats pirmais pienākums, nevis kaut kas pēc brīvas izvēles veicams, ko varam atlikt, jo mums jāiegūst grāds, jāapprecas vai jāveido karjera.

3. Vēl viens nozīmīgs jēdziens ir talab (meklēšana). Reliģijas zināšanas muslimiem jāmeklē aktīvi, nevis jācer, ka tās nejauši ieradīsies pašas.

4. Pravietis (s) neminēja NEVIENU PAŠU izņēmumu. Viņš teica “katra (kull)” muslima pienākums. Vecs vai jauns, nabags vai bagāts, vīrietis vai sieviete, aizņemts vai dīks, brīvais vai vergs – ikvienam ir jāapgūst mūsu diženā reliģija.

Ar šo pasauli (dunju) saistīto zināšanu apguve ir kopienas pienākums (fard kifājah) un veicama pēc brīvas izvēles. Ja tiek sekots Islāma norādījumiem, arī pasaulīgu zināšanu ieguve var būt pielūgsme (`ibādah); citādi tas ir bezjēdzīgs vai pat postošs pasākums.

Vai mēs, kā umma (muslimu kopiena) esam pareizi nostādījuši savas prioritātes attiecībā uz “obligāto” un “pēc brīvas izvēles” apgūstamo? “Taču jūs dodat priekšroku šai dzīvei, bet Nākošā ir labāka un ilgāka.” (Kurāns 87:16-17) Reliģijas zināšanas tiek atstātas pilnīgā novārtā, un tiek uzskatīts, ka nav nepieciešams nekas vairāk par Kurāna lasīšanas nodarbībām bērnībā. Vienlaikus, brīvās izvēles papildus zināšanas ir sekularizētas un padarītas obligātas – bērni to apgūšanai velta gandrīz divdesmit gadus, kamēr vecāki šai “izglītībai” ziedo milzu līdzekļus. Tādēļ arī mums ir “muslimu” sabiedrības, nevis islāmiskas valstis. Mums ir doktora grādu ieguvēji un profesionāļi, kuri nezina savu reliģiju. Vai vidējs maģistra grādu ieguvis uzņēmējs zina un ievēro islāma norādījumus par tirgošanos? Vai mūsu ekonomisti saprot iilāma nevainojamo ekonomikas sistēmu? Vai mūsu ārsti, juristi un žurnālisti zina par viņu darbības jomās pielietojamajām islāma ētikas prasībām? Vai šī nezināšana ietekmē viņu darbu? Vai viņi būtu uzskatāmi par izglītotiem, ja nav apguvuši to, kas ir obligāts? Iedomājieties cilvēku, kurš neveic solā (piecas obligātās lūgšanas), bet velta daudz laika un pūļu nafl (papildu lūgšanām). Ja muslimi sāktu pret obligātajām zināšanām izturēties kā pret patiešām obligātām, umma atveseļotos neiedomājami strauji.

(Raksta otro daļu var lasīt šeit.)

————————————

Autors: Irama Asifa (Erum Asif); avots: www.hibamagazine.com