Zināšanas islāmā – otrā daļa Zinātne

(Raksta pirmo daļu var lasīt šeit.)

knowledge 2Pats Dievs bija Tas, Kurš caur vēstnešiem nodeva mums zināšanas par dīnu (reliģiju), kamēr citas jomas Viņš atstāja, lai mēs atklātu paši. Kādēļ tā? Balstoties uz saprātu, pieredzi un eksperimentiem, mēs spējam apgūt dabas likumus, veidus, kā audzēt pārtiku, ārstēt slimības un celt namus. Bet saprāts un pieredze nespēj atklāt mums dzīves jēgu, kas mūs ir radījis, kas notiek pēc nāves, tiesības un pienākumus, pildot dažādas lomas, atļauto un aizliegto pārtikā, naudas jautājumos un attiecībās starp dzimumiem. Kad mēs cenšamies to atklāt paši, mēs vai nu nonākam pie postoši aplamiem secinājumiem vai arī nomirstam, līdz patiesībai tā arī nenonākuši.

Meklēt un izplatīt zināšanas ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs visi vēlamies būt vislabākie. Kurš ir vislabākais? “Vislabākais no jums ir tas, kurš apgūst Kurānu un to māca.” (Vispāratzīts hadīss) Apceriet šos vārdus no sūras Tauba (9:122): “Un neklājas ticīgajiem doties [karā] visiem kopā. Kāpēc gan nedotos tikai kāda grupa no viņiem no katras kopienas, lai viņi mācās reliģijas sapratni un pamāca savus cilvēkus, kad tie atgriezīsies pie viņiem, ka piesargās.”

Mēs esam muslimi tādēļ, ka Pravieša (s) līdzgaitnieki un viņiem sekojošās paaudzes ar saviem vārdiem un darbiem reliģiju nodeva tālāk. Muslimu valdnieki izplatīja zināšanas par islāmu. Kalifs Umars – izcils piemērs – apstiprināja Kurāna skolotājus visā islāma valstī. Abū Dardā tika apstiprināts par skolotāju Damaskā, un viņam esot bijuši 1600 skolnieku. Nāve pārtrauc visus mūsu darbus, bet tās svētīgās zināšanas, ko mēs atstājam aiz sevis, turpina vairot mūsu atalgojumu. (Muslims)

Attiecībā uz pasaulīgām zināšanām, atcerieties:

“Lasi sava Kunga vārdā, Kas radīja.” (Kurāns 96:1) Dievišķām zināšanām ir jākalpo par atskaites punktu, apgūstot pasaulīgās zināšanas – tās palīdzēs atsijāt labās idejas un priekšstatus no sliktajām, un atcerēšanās par Kungu vairos mūsu kā zināšanu meklētāju pazemību. Dīna (reliģijas) un dunjas (laicīgās pasaules) nošķiršana ir kuffāru (neticīgo) izdomājums. Šo dalīto modeli mēs ieviesām muslimu izglītības iestādēs, kuras tādējādi kļuva par sekularizēta domāšanas veida un sabiedrības šūpuli. Ja islāma nostādnes tiek pieminētas vienīgi islāma studiju nodarbībās, kā lai mūsu bērni tic, ka islāms ir pielietojams ikdienas reālajā dzīvē? Ja sekulārās ekonomikas teorijas nespēj atrisināt mūsdienu ekonomikas krīzes, dievišķā ekonomika to spēj. Khalīfa Umara ibn Abdulazīza ierēdņi staigāja apkārt, meklēdami tos, kam vajadzētu saņemt labdarību, bet nespēja atrast ne vienu pašu! 96. sūras pirmā āja mūs mudina arī meklēt jebkuras zināšanas ar nijju (nolūku) iepriecināt Dievu un kalpot Viņa reliģijai. Kā labi piemēri mūsdienās minami Hārūns Jahjā un Dr. Zākirs Naiks.

Otrkārt, islāms mūs mudina meklēt noderīgas zināšanas un izvairīties no tām, kuras nenes labumu. Pašreizējā pārmērīgās informācijas laikmetā tam ir neatsverama nozīme. Dievs ir dāvājis mums zinātkāri, un mums tā ir jālieto saprātīgi. Mums jāmeklē zināšanas, kas nāk par labu mums, līdzcilvēkiem un planētai. Muslims nevar atļauties šķiest laiku, pētot “Romeo un Džuljetu” vai iekaļot bezjēdzīgu informāciju, kura pamet viņa galvu jau drīz pēc tam, kad eksāmeni garām.

Paturot prātā šīs divas piezīmes, mums ir jāatgūst mūsu diženo izglītības tradīciju. Dažādās nozares ir jāvada taisniem cilvēkiem, nevis jāatļauj ļauniem vai sekulāriem “ekspertiem” cilvēci ievest maldos. Ummai nepieciešami zinoši cilvēki arī tādēļ, lai mazinātu tās atkarību no nemuslimiem. Lai iedvesmai kalpo mūsu priekšgājēji: Aišai bija plašas zināšanas medicīnā. Usmāns un Abdurrahmāns ibn Aufs bija izcili uzņēmēji.

Muslimi ir devuši nenovērtējamu ieguldījumu literatūras, zinātnes, medicīnas un matemātikas attīstībā. Viņi bija pirmie, kas nodibināja slimnīcas un universitātes. Ibn Sīnā “Medicīnas kanons” gadsimtiem ilgi tika lietots Eiropas universitātēs kā viscienījamākā medicīnas rokasgrāmata. Matemātikā muslimi ieviesa nulles jēdzienu. Nemuslimi  mācījās arābu valodu, lai varētu izmantot muslimu sarakstītās grāmatas.

Bagdāde, Timbuktu un Samarkanda bija nozīmīgi izglītības centri. Zinātnieki bija svarīgāki par valdniekiem, kuriem bija viņus jāuzklausa. Valdītāji, tirgotāji un tauta griezās pie zinātniekiem pēc padoma; viņi pārvaldīja pilsētu, kalpoja kā tiesneši un rūpējās par godīgu tirdzniecību. Muslimu astronomu darbs Samarkandas modernajā observatorijā deva cilvēkiem iespēju noteikt Kiblas virzienu lūgšanām un aprēķināt zemeslodes izmērus. Agrīno muslimu darbs darīja iespējamus mūsdienu zinātnes sasniegumus.

Viņi ir cienīgi būt par paraugiem arī tamdēļ, ka savas zināšanas īstenoja dzīvē.  Sajjids Kutbs piezīmē: “Tādējādi apmācības īstenošana darbībā bija pirmo muslimu metode. Vēlāko paaudžu metode bija apmācība akadēmisku diskusiju un izklaides mērķiem. Un nav šaubu, ka šis ir viens no galvenajiem faktoriem, kas vēlākās paaudzes darīja atšķirīgas no islāma pirmās unikālās paaudzes.”

Jūdi un kristieši lasa savas grāmatas, bet lielākā daļa no viņiem nerīkojas saskaņā ar tām. Islāms aicina uz zināšanu ieguvi tādēļ, lai tās tiktu īstenotas darbībā. Neviens nevarēs atstāt sava Kunga klātbūtni, pirms neatbildēs uz pieciem jautājumiem, un viens no tiem ir: “Cik lielā mērā viņš īstenoja darbībā zināšanas, kuras bija ieguvis?” (Tirmizī)

Padariet Kurāna un sīras (Pravieša (s) dzīvesgājuma) apguvi par daļu no savas ģimenes ikdienas. Vismaz reizi nedēļā sanākiet kopā ar citiem muslimiem, lai apgūtu ko jaunu. Pārliecinieties, vai jūs īstenojat savas zināšanas dzīvē, un kuros jautājumos jums vēl jāpiestrādā. Mūsu dīna (reliģijas) apgūšana un īstenošana var mums nodrošināt ne tikai šo īso dzīvi, bet visu mūžību.

————————————

Autors: Irama Asifa (Erum Asif); avots: www.hibamagazine.com



  • Atstāt komentāru