Gadsimtiem ilgi, nebija nekāda konflikta. Deviņpadsmitajā gadsimtā, Palestīnas teritorija bija ļoti multikulturāla: aptuveni 86% muslimu, 10% kristiešu un 4% ebreju, kas visi dzīvoja mierā.

Cionisms

Deviņpadsmitā gadsimta beigās, kāda Eiropā dzīvojoša grupa pieņēma lēmumu kolonizēt šo zemi. Pazīstami kā cionisti, viņi bija ebreju ticībai piederoša ekstrēmistu minoritāte. Viņu mērķis bija radīt ebrejiem pašiem savu dzimteni, un, pirms tika pieņemts lēmums par labu Palestīnai, viņi apsvēra arī vietas Āfrikā un abos Amerikas kontinentos.

Sākumā ebreju imigrācija neradīja nekādas problēmas. Tomēr vairāk un vairāk cionistiem imigrējot uz Palestīnu – daudzi no kuriem tur ieradās ar vēlmi pārņemt zemi ebreju valsts veidošanai –, vietējie iedzīvotāji kļuva arvien satrauktāki. Visbeidzot, sākās konflikti, kuru nopietnums turpināja pieaugt. Hitleram nākot pie varas, cionisti aktīvi sabotēja visus centienus izmitināt ebreju bēgļus rietumu valstīs, kas veicināja pastiprinātu ebreju imigrāciju uz Palestīnu, tādējādi vairojot tur jau esošo konfliktsituāciju.

ANO sadalīšanas plāns

1947. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija nolēma iejaukties notiekošajā. Tomēr tā vietā, lai pieturētos pie pašnoteikšanās principa, saskaņā ar kuru konkrētā teritorijā dzīvojošās tautas rada pašas savu valsti un valdības sistēmu, ANO izvēlējās iet citu ceļu – atgriezties pie viduslaiku stratēģijas, kurā ārpusē esošas vara sadala citu tautu zemi.

Pastiprināta cionistu spiediena rezultātā, ANO deva rekomendāciju atdot 55% Palestīnas ebreju valstij, neskatoties uz to, ka šī grupa sastādīja tikai 30% no kopējā iedzīvotāju skaita un tai piederēja tikai 7% no visas zemes.

1947. – 1949. gadu karš

Lai gan ir plaši zināms, ka šajā karā iesaistījās piecas arābu armijas, mazāk zināms ir fakts, ka visa kara laikā, cionistu spēki skaitliski pārspēja visu arābu un palestīniešu kareivju kopskaitu – bieži attiecībā divi pret trīs. Vēl jo vairāk, arābu armijas neiebruka Izraēlas teritorijā – karadarbība notika uz zemes, kas bija atvēlēta Palestīnas valstij.

Visbeidzot, ir jāatzīmē, ka arābu armijas iesaistījās konfliktā tikai pēc tam, kad cionistu spēki bija veikuši 16 masveida slepkavības, to skaitā arī nežēlīgo vairāk nekā 100 vīriešu, sieviešu un bērnu noslepkavošanu, kas notika Deir Yassin. Viens no ebreju teroristu grupu vadītājiem Manahems Begins, kurš vadīja vienu no ebreju teroristu grupām un vēlāk kļuva par Izraēlas premjerministru, raksturoja šo masveida slepkavību kā “lielisku” un teica: “Tāpat kā Deir Yassin, arī visur citur mēs uzbruksim un sagrausim ienaidnieku. Dievs, Dievs, Tu esi izvēlējies mūs iekarošanai.” Kopumā cionistu spēki veica 33 masveida slepkavības.

Uz kara beigām, Izraēla bija iekarojusi 78% Palestīnas zemes; trīs ceturtdaļas miljona palestīniešu kļuva par bēgļiem; vairāk nekā 500 pilsētas un ciemi tika pilnībā noslaucīti no zemes virsas; un tika izveidota jauna karte, kurā ikkatra pilsēta, upe un pakalns guva jaunu, ebrejisku nosaukumu, jo bija jāiznīcina visi palestīniešu kultūras pārpalikumi. Gadu desmitiem ilgi, Izraēla noliedza šo iedzīvotāju eksistenci. Kādreizējā Izraēlas premjerministre Golda Meira reiz teica: “Nav tādas lietas kā palestīnietis.”

1967. gada karš un “USS Liberty”

1967. gadā Izraēla iekaroja vēl vairāk zemes. Pēc Sešu dienu kara, kurā Izraēla veica izcili veiksmīgu pārsteiguma uzbrukumu Ēģiptei, Izraēla okupēja atlikušos 22% Palestīnas zemes, kas bija palikusi neskarta 1948. gadā – Rietumkrasts un Gazas josla. Tā kā saskaņā ar starptautiskajiem likumiem ir aizliegts iegūt teritoriju kara ceļā, šīs ir okupētas teritorijas, kas nepieder Izraēlai. Tāpat Izraēla savulaik okupēja arī daļu Ēģiptes zemes (šobrīd atgriezta atpakaļ) un Sīrijas (joprojām okupēta).

Sešu dienu kara laikā, Izraēla uzbruka arī ASV jūras flotes kuģim “USS Liberty”, nogalinot un ievainojot vairāk nekā 200 amerikāņu militārpersonu. Prezidents Lindons Džonsons atsauca glābšanas misiju, sakot, ka viņš nevēlas “nodarīt kaunu sabiedrotajam”. (2004. gadā augsta līmeņa komisija, kuru vadīja admirālis Tomas Mūrers (Thomas Moorer) atzina šo uzbrukumu par “kara aktu pret Savienotajām Valstīm” – fakts, kas parādījās tikai dažos tā laika medijos.)

Šī brīža konflikts

Esošā konflikta pamatā ir divas problēmas. Pirmkārt, reģionā trūkst stabilitātes, jo tiek mākslīgi uzturēta etniska favorītisma valsts, kas balstās lielākoties uz ienācējiem. Pašreizējās Izraēlas pamatiedzīvotāji bija 95% muslimi un kristieši, lai gan šodien viņi ir bēgļi, kuriem liegts atgriezties viņu mājās pašdeklarētajā ebreju valstī (un tie, kas atrodas Izraēlas teritorijā, tiek pastāvīgi pakļauti sistemātiskai diskriminācijai).

Otrkārt, Izraēlas ilgstošā militārā okupācija, privātīpašumu konfiskācija Rietumkrastā un kontrole pār Gazas sektoru ārkārtīgi apspiež reģiona pamatiedzīvotājus – palestīniešiem nav praktiski nekādas kontroles pašiem pār savu dzīvi. Vairāk nekā 10,000 palestīniešu vīriešu, sieviešu un bērnu tiek turēti Izraēlas cietumos. Tikai nedaudzi no ieslodzītajiem ir piedzīvojuši likumīgu tiesu; viņi tiek bieži pakļauti fiziskai vardarbībai un spīdzināšanai. Izraēlas spēki kontrolē Palestīnas robežas (pat iekšējās). Uz robežām vīrieši, sievietes un bērni bieži tiek izģērbti kaili, lai viņus pārmeklētu; viņi tiek sisti; grūtniecēm tiek liegta iespēja laikā nokļūt slimnīcās (kas reizēm beidzas letāli); Gazā netiek ielaisti pārtikas un medicīnas sūtījumi, kas rada arvien pieaugošu humanitāro krīzi. Izraēlas spēki turpina pastāvīgi iebrukt palestīniešu teritorijā, ievainojot, nelikumīgi aizturot un nogalinot turienes iedzīvotājus.

Saskaņā ar 1993. gada Oslo miera vienošanos, šīm teritorijām beidzot vajadzēja kļūt par Palestīnas valsti. Tomēr Izraēlai gadiem ilgi turpinot konfiscēt zemi un situācijai kļūstot arvien smagākai, Palestīnas iedzīvotāji sacēlās. Šī sacelšanās, kas saucās “Intifada” (arābu valodas vārds ar nozīmi “nomest nost”/ “atbrīvoties”), sākās 2000. gada septembra beigās.

——————————-

Sagatavots pēc http://www.ifamericansknew.org/history/ materiāliem.