Tu man esi vajadzīga, māt! Pārliecība

mother daughter 1Pēc nogurdinošas dienas koledžā, viņa atgriezās mājās un devās uz mammas istabu. “Assalāmu aleikum,” viņa sacīja. Māte novērsa skatienu. Viņa piegāja tuvāk mammai un apvaicājās par viņas dienu. Māte nikni atskatījās, nopētot meitu no galvas līdz kājām. Viņai šis mātes skatiens bija jau pazīstams… tas plosīja viņas sirdi. Viņa nespēja īsti nojaust, kas tieši atkal saniknojis māti: viņas kimārs (galvas lakats) vai jaunais izaicinājums neskatīties televizoru.

Visbeidzot māte viņu uzrunāja vienā no tiem skarbajiem toņiem, kuru izdzirdot, Rumesai sirds saplaka. Jau vairākus gadus viņa cīnījās ar šīm izsmiekla pilnajām piezīmēm. No sākuma tās tika izteiktas par viņas izskatu, lieko svaru un tagad arī par viņas hidžābu un atturību. “Tu… tu izskaties tik dīvaini! Tu… es nevaru tevi saprast! Ak dieniņ, tik paskaties uz sevi, pēc kā tu izskaties?!” Viņa jutās nožēlojami; mātes sejas izteiksme pauda riebumu un nicinājumu. Cenšoties savaldīt asaras, viņa pasmaidīja un devās ārā no mammas istabas.

Savā istabā, savā drošajā patvērumā, Rumesa steidzās pildīt zuhra (pusdienas) lūgšanu. Lūdzoties visas viņas emocijas lauzās uz āru. Viņa nespēja koncentrēties uz salā teksta nozīmi; viņai pietika spēka tikai tik daudz, lai paildzinātu sadždu (lūgšanas pozīcija, kurā piere atrodas pie zemes) un izraudātu savas sāpes. Pabeigusi lūgšanu, Rumesa apsēdās uz dīvāna, nespēdama apturēt raudas; viņas sirds mežonīgi dauzījās pret ribām. Viņa cīnījās ar sevi, cenzdamās tikt galā ar vilšanos. Hadīss par mātes cildeno statusu un panti no sūras Lukmāns neizgāja viņai no prāta. Tieši šie atgādinājumi kalpoja kā vairogs, kas palīdzēja kontrolēt viņas paniku.

Pēc tam, kad viņa mainīja savu dzīvi, lai pievērstos patiesajām islāma mācībām, Rumesa bija gaidījusi jo īpašu vecāku mīlestību un atbalstu. Taču veids kā vecāki reaģēja uz pārmaiņām viņā (kuras, kā viņa bija domājusi, vēlas arī viņi paši) bija postošs un dvēseli plosošs. Māte pastāvīgi kritizēja viņas izskatu, manieres, sajūsmu par islāma apgūšanu, lekciju klausīšanos un tasfīra (Kurāna skaidrojuma) lasīšanu. Mamma bieži vien bija nejauka savos izteikumos, kas Rumesai neatstāja nevienu citu izvēli kā vien atsvešināties. Bija brīži, kad viņa asi atbildēja uz šiem izteikumiem, nespēdama savaldīt emocijas. Viņai vajadzēja atbalstu. Viņa ilgojās pēc maiguma mātes balsī, pēc pieskāriena un apskāvieniem, kurus viņa nebija jutusi jau tik ilgi. Viņa alka pēc atzinības. Viņa ilgojās pēc dienas, kad mamma novērtētu viņas pārmaiņas ar vārdiem: “Ma ša Allāh!” Taču māte tikai apsaukājās un pazemoja viņu. Vārdi, kas nāca no mātes mutes, bija tik asi kā zobens; Rumesai vajadzēja daudz spēka, lai nesalūztu.

Rumesa zināja, ka viņai pašai dažubrīd trūka iecietības, jo īpaši attiecībās ar māti. Lai cīnītos ar savām vājībām, viņai vajadzētu iziet akhlāk (tikuma, morāles un manieru piekopšanas) mācību kursu, taču šīs ikdienas ķildas viņu demotivēja. Tā vietā, lai morāli sevi mudinātu uz labo, viņa jutās iekšēji salauzta. Bija dienas, kad viņas sejā varēja lasīt visu iekšienē samilzušo izmisumu; bija arī citas dienas, kad viņa sūdzējās Dievam par mātes netaisnīgumu. Taču duā (lūgšana) bija tā, kas vienmēr palīdzēja viņai atbrīvoties no smaguma. Viņa zināja, ka nevar izpatikt Dievam, ja neklausa vecākus, un apzinājās, ka, asi atcērtot uz viņu teikto, pati tiks sodīta. Jau labu laiku atpakaļ, Rumesa bija atklājusi, ka vislabākais veids, kā panākt, lai vecāki būtu priecīgi un apmierināti, ir dzīvot pēc Dieva likumiem. Viņa saprata, ka vislabākais veids, kā izpildīt Dieva norādījumus attiecībā uz vecākiem, ir meklēt dīna (reliģijas) zināšanas un praktizēt tās savā dzīvē, pirms viņa uzsāk tās sludināt vai mācīt citiem.

Viņas pagātne viņu vajāja; reizēm pašas trūkumi laupīja Rumesai jebkādas cerības, taču viņu dziedēja apziņa, ka viņa tuvinās Dievam. Visgrūtākajās dienās, kad Rumesa devās uz mātes istabu, lai parunātos, māte viņu vienkārši ignorēja, izliekoties aizņemta ar televīzijā raidītajām ziepju operām un modes skatēm. Rumesas māte pastāvīgi raizējās ne vien par savu, bet arī par savas meitas izskatu. Viņas sirdi, iespējams, bija nocietinājuši modes žurnāli un vietējā kultūrā iegrimušais draugu loks. Vēlos vakaros Rumesa mēdza raudāt, uztraucoties par savas ģimenes dzīves uztveri. Viņa vēlējās, lai arī viņas ģimene spētu atbrīvoties no šī sabiedrības un kultūras sloga, lai viņus dziedinātu dīna (reliģijas) patiesā būtība. Viņai apkārt esošās sabiedrības slimīgā atmosfēra, kas pārtika no skaļas mūzikas, atsegtām sievietēm un viesībām, kurās dzimumi nebija nodalīti, darīja viņu slimu. Dieva Vārds – Kurāns – tās bija zāles, kas deva viņai citur nekur nepieredzētu cerības. Dieva mīlēto praviešu piemēri kļuva par viņas dzinuli pilnveidoties un garīgi pieaugt.

Viņa iemācījās koncentrēties uz pielūgsmes esenci – duā! Savās lūgšanās viņa griezās pēc palīdzības pie Dieva. Viņa ticēja, ka Dievs kādudien pieņems viņas lūgšanas. Savā sirdī viņa zināja, ka viņā notiekošās pārmaiņas ir tikai un vienīgi Dieva dēļ. Viņa zināja, ka, tiecoties būt par labu muslimu, viņa kļūs par savu vecāku sadaka-e-džarija (labdarība, kas tiek skaitīta arī pēc nāves). Rumesa sev to atgādināja ikreiz, kad mātes negācijas darīja viņu emocionālu; viņa atgādināja sev – džanna (paradīze) atrodas zem mātes kāju pēdām. Viņai zināja, ka jātiecas uzlabot attiecības ar vecākiem. Dievs ir par to apsolījis atalgojumu, un tikai Viņš, Visvarenais, piepildīs Savus solījumus. Dievs pārbauda mūs, un Viņš ir nodrošinājis mūs ar Pravieša (s) piemēru; Viņš ir devis mums līdzekļus grūtību pārvarēšanai – Kurānu un hadīsus.

Rumesas māte mīlēja savu meitu. Viņai apkārt esošā kultūrā ieslīgusī muslimu sabiedrība izpostīja ģimenes, atsvešinot tuviniekus vienu no otra. Sapratnes trūkums radīja milzīgu komunikācijas plaisu. Vecākās paaudzes pienākums bija ne tikai sludināt, bet arī praktizēt un mācīt islāmu, atbalstīt savus bērnus un saprast, ka pārmaiņas prasa laiku. Bija nepieciešams laiks, lai uzveiktu vecus paradumus, kas gadiem ilgi bija attālinājuši viņus no Dieva.

Šodien Rumesa turpina karot pret savām nafs (vēlmēm), kas reizēm ir viegli un reizēm nē. Dienās, kad viņas ar mammu kopīgi iepērkas vai nododas sabiedriskām sarunām, māte izturas pret viņu samērā labi. Taču ikreiz, kad Rumesa kļūdās, māte ir gatava indīgām piezīmēm, kas kā adatas dūriens pārdur Rumesas motivācijas krājumu. Viss, ko viņa vēlas, ir mātes mīlestības siltums un absolūts atbalsts.

Rumesa ir piekārusi pie sienas plakātu, kas vēstī: “Saki ‘Alhamdulillā’ pat grūtībās. Lai arī cik grūti būtu tam noticēt, viss varēja būt vēl sliktāk.”

—————————————–

Raksta avots: www.hibamagazine.com



  • Atstāt komentāru