Dažādu reliģiju dziļi ticīgi cilvēki izvēlas nošķirties no pārējiem, lai veiktu sirds attīrīšanu. Meklējot tuvību ar dievišķo, viņi aiziet kalnu alās, klosteros vai eremītu vientulībā, ko viņi izvēlas sabiedrības vietā.

Dievs ir pagodinājis islāmu kā pēdējo Derību* ar hadžu (svētceļojums uz Meku), kas ir islāma veids sevis attīrīšanai – noteikts laika periods, kas izvēlēts svētceļotāju rituāliem, prātu un siržu atbrīvošanai no pasaulīgām rūpēm. Svētceļotājs tiecas uz šo Dieva kopējo pielūgsmi un tiecas uz tuvošanos Dievam vienā vienīgā Viņa izvēlētā vietā.

Ja svētceļotājs patiesi saprot Hadža milzīgo nozīmi islāmā, tad, veicot šos rituālus, viņš pamanīs sevī garīgo pārmaiņu procesus. Katrs Hadža solis kalpo kā atgādinājums, kā padevības zīme, kā veids sevis disciplinēšanai un izaugsmei dievbijībā.

Tā kā Hadžs dod katram svētceļotājam sirdsmieru, iekšējo tīrību un apjausmu par viņa eksistenci Visumā, tad katram solim jāatgādina par radīto pasauli, par Dieva pārākumu un par ticīgo vienotību, kas pārkāpj etniskās robežas un dzimumu atšķirības. Katrs Hadža aspekts atspoguļo pēcnāves dzīves svarīgumu.

 Padevība vienam un tikai vienam Dievam

Islāmā Dievs ir katra cilvēka sirds mērķis. Tā kā Pats Dievs ir Sev izvēlējies Kābu**, tas ir pietiekams iemesls, lai tiektos uz šo svētīto vietu un tās apkārtni.

Svētceļniekam ir jāatceras, ka no mirkļa, kad viņš atstāj savu ģimeni un mājas, viņa nodomam ir jābūt tuvināties Dievam, atbrīvojoties no liekulības un jebkādām materiālām vēlmēm. Viņam ir īpaši jāatceras, ka Dievs pieņems svētceļojumu tikai no tā svētceļnieka, kura nodoms būs patiess.

Ticības saites

Ja svētceļnieks cer uz Dieva pieņemtu svētceļojumu, tad viņam jāpakļaujas Dieva pavēlēm, jānožēlo sliktie darbi un Hadža laikā jāpārrauj visas sirds saiknes ar pasaulīgajām lietām. To visu ievērojot, svētceļnieks var vērsties pie Dieva tāpat, kā viņš vērš savu seju Kābas virzienā katrā ikdienas solā (lūgšanā). Ja svētceļnieks to nedarīs, viņš negūs no sava ceļojuma neko vairāk, kā tikai uztraukumu, grūtības un noraidījumu.

Atstājot māju, svētceļniekam ir jāzina, ka viņš to ir atstājis dēļ savām attiecībām ar Dievu, nevis lai dotos parastā pasaulīgā ceļojumā. Nešūtie apģērba gabali, ko viņš uzvilks ihrama stāvoklī, atgādinās to apģērbu, kurā viņu ietīs pēc nāves. Svētceļotājam jākoncentrē savas domas uz to, ko viņš vēlas, uz ko tiecas un Kuru lūko sasniegt. Dievs ir Savas Mājas viesu Uzņēmējs** – Viņš uzņem tos viesus, kuri ir ieradušies, atbildot uz Viņa ilgpilno aicinājumu.

Lielā svētceļnieku dažādība atgādina par visas cilvēces dažādību Augšāmcelšanās Dienā. Atšķirtība no ģimenes un tuviniekiem atgādina svētceļotājiem par kapa vientulību, kurā viņš nespēs atrast neko, izņemot cerību uz Dieva mīlestību un žēlastību.

Ihrama uzvilkšana

Atbildot uz Dieva aicinājumu doties uz Hadžu, svētceļniekam ir jāatceras, ka cilvēce tiks atdzīvināta un sapulcēta vienā augšāmcelšanās vietā, kur viņi dalīsies pieņemtajos un noraidītajos. Līdzīgi svētceļniekiem, arī augšāmceltie sākotnēji svārstīsies starp bailēm un cerību, jo gluži tāpat kā svētceļnieki nezina, vai viņiem izdosies pabeigt svētceļojumu un vai tas tiks pieņemts, arī augšāmceltie bažīsies par savu darbu pieņemšanu.

Kad svētceļnieks sasniedz Meku, viņam ir jāatceras, ka viņš ir ieradies Dieva Svētnīcā. Dievs ir izvēlējies Kābu par Savu Namu, jo tā bija pirmā vieta uz Zemes, kas bija veltīta Dieva pielūgsmei.*** Pravietis Ābrahams un viņa dēls Išmaēls uzcēla šo svētnīcu ilgi pirms viņu pēcnācēja pravieša Muhammada (s) dzimšanas. Ieejot Svētajā Svētnīcā, svētceļniekam ir jāapzinās savs mazvērtīgums Dieva priekšā. Tomēr viņa cerībai jābūt pārākai, jo Dievs ir Devīgais un Visžēlīgākais. Atrašanās Svētnīcā ir milzīgs gods – tiek cienītas viesa tiesības, un aizsardzība apliecināta ikvienam, kas meklē patvērumu.

Svētceļnieka sirdij ir jābūt cieņas, baiļu, cerību un mīlestības pilnai, jo īpaši tavāfa (apiešanas ap Kābu) laikā. Nevajadzētu pieņemt, ka tavāfa iemesls ir fiziska apiešana apkārt Kābai. Tavāfs nav viena ķermeņa rotēšanas ap otru fizisku ķermeni – patiesais nodoms ir sirds vēlme atcerēties šī NamaKungu, padarot Dievu par savas dzīves mērķi. Sirdij ir jāsasniedz tas stāvoklis, kad apziņa sākas un beidzas ar Dievu, tāpat kā tavāfs sākas un beidzas vienā un tajā pašā punktā.

Lūgšana uz Arafata kalna

Stāvot uz Arafata kalna, svētceļnieki no visiem pasaules nostūriem sanāk kopā uz lūgšanām, kas atkal atgādina Augšāmcelšanās Dienas pulcēšanās vietu. Viņi apvieno savus centienus, tiecoties pēc Dieva žēlastības – sirdis ir pilnīgi nodevušās pazemīgai lūgšanai, viņu acis ir vērstas augšup, kali izstiepti un rokas ir paceltas pretī Dievam.

Viņi nedrīkst pieņemt, ka Dievs pievils viņu cerības, neatalgos viņu mēģinājumu tuvoties Viņam vai nenovēlēs viņiem milzīgo žēlsirdību. Priekš muslima ir milzīgs grēks iedomāties, ka, stāvot uz Ararata kalna un lūdzot pēc piedošanas, Dievs viņam nepiedod, jo tas nozīmē, ka viņš šaubās par Dieva nebeidzamo žēlsirdību un dāsnumu. Aizlūgumu un lūgšanu apvienošanās un nepārtrauktības spēks ir svētceļojuma noslēpums un pamatiemesls. Nav citas tādas iespējas iegūt Dieva žēlastību, kā šajā apvienotajā (mūsdienās ~2,5 – 3 miljoni) lūdzošo siržu kopumā.

Dieva sūtņa pilsētas apmeklējums

Muslimi redz Pravieti Muhammadu (s) kā ētisko piemēru un visai cilvēcei izvēlēto ceļvedi. Viņš ir pēdējais pravietis, kurš saņēma Pēdēju Derību, gluži kā Mūsa (Mozus) un Īsa (Jēzus) saņēma Veco un Jauno Derību.**** Pravieša kapa apmeklējums nav obligāta Hadža sastāvdaļa, bez kuras Hadžs neskaitītos pabeigts vai derīgs. Godāt viņu ir sirds jautājums, un muslims parāda savu mīlestību pret Pravieti (s), sekojot viņa mācībai.

Tiem, kas sasniedz Medīnu, ir stingri ieteicams apmeklēt Pravieša (s) apbedījuma vietu, lai izrādītu cieņu izcilākajam skolotājam pasaulē. Atceroties viņa cīņu par taisnību un vienlīdzību, muslimi zina, ka viņu sirdīs Muhammads (s) ir tikai parasts cilvēks. Viņam iedotā vēsts ir svēta, bet viņš pats mira kā jebkurš parasts cilvēks, jo absolūtais svētums un dievišķums piemīt tikai Dievam.

Apzinoties, ka Pravieša Muhammada (s) soļi ir atstāti katrā Medīnas vietā, svētceļnieks staigā pa pilsētu uzmanīgi un ar cieņu, atceroties Pravieša (s) pazemīgumu un eleganto gaitu. Svētceļnieka mērķim ir jābūt tīrai mīlestībai pret Pravieti (s), ilgām redzēt vajātā Pravieša patvēruma pilsētu un agrīno muslimu sabiedrību.

Apmeklējot viņa kapu, jāizturas pienācīgi un cienīgi – gluži kā tas būtu, apmeklējot Pravieti (s) viņa dzīves laikā. (…) Nav atļauts pieskarties kapam vai to skūpstīt. Muslima cieņa un mīlestība nav vērsta ne pret vienu kapa akmeni vai sienu un pat ne pret Pravieša (s) kapu, bet gan pret diženo vēsti un cēlo personu, kas visu savu dzīvi pūlējās šo vēsti nodot.

Visās svētceļojuma stadijās, svētceļotājam jālūkojas savā sirdī. Pēc savas sirds un uzvedības viņš sapratīs, vai svētceļojums ir pieņemts, vai nē. Ja viņa sirds novērsīsies no šīs pasaules Dieva virzienā, tad viņa Hadžs būs pieņemts, jo Dievs pieņem tikai tos, kurus Viņš mīl.

Hadža laikā, svētceļotājs garīgi bagātinās un gūst morālo stiprinājumu. Viņš nododas intensīvai pielūgsmei un mācās pašdisciplīnu. Viņš atstāj pasaulīgās intereses un pievēršas iedvesmotām zinībām, kas viss kopā veido vienu no pieciem islāma pīlāriem – Hadžu.

——————————————-

* Lai arī par islāmu sauc to reliģiju, kuru Dievs deva visiem praviešiem, sākot ar Ādamu un beidzot ar Muhammadu (s), tomēr katrā no atklāsmēm bija nelielas atšķirības. Reliģiskie uzskati vienmēr bija vieni un tie paši, bet likumi un reliģiskā prakse varēja atšķirties. Piemēram, gavēnis tika ievērots dažādi. Savdabīgs bija klusēšanas gavēnis… Šajā vietā ar vārdu ‘islāms’ ir domāts Muhammadam (s) dotais pēdējais islāma variants ar tā reliģisko praksi un likumiem, kas paredzēti visai cilvēcei līdz pat pasaules galam.

** Par Kābu kā Dieva Namu. Lai gan Kāba tiek saukta par Dieva Namu, tas nebūt nenozīmē, ka tajā mājo Dievs. Nē. Dievs ir ārpus radības, virs (aiz) debesīm. Šī svētnīca ir attiecināma uz Dievu dēļ tās speciālā statusa. Citādi, tā ir tāda pati kā jebkura cita mošeja, lai gan tās īpašuma dēļ tai ir īpašāks statuss.

*** Par Kābu kā pirmo svētnīcu. Kāba atrodas vietā, kurā (iespējams) pirmo speciālo Dieva slavināšanai paredzēto ēku uzcēla pravietis Ādams. Vēlāk (kad tur jau sen vairs nekā nebija) jaunu monoteisma svētnīcu uzcēla pravietis Ābrahams kopā ar dēlu Išmaēlu. Arī no šīs ēkas daudzo pārbūvju rezultātā nav atlicis gandrīz nekas.

**** Ar to tiek saprasts, ka Mozus saņēma no Dieva rakstus, kuru sagrozītas versijas ir mūsdienās esošajā Vecajā Derībā (5 Mozus grāmatas). Mūsdienu Vecajā Derībā ir arī citu praviešu (piemēram, Dāvida u.c.) saņemto rakstu sagrozītas un pārveidotas versijas. Šajā raksta vietā ar Jauno Derību ir domāts Jēzus evaņģēlijs – ‘raksti’ un zināšanas (jo tas nenozīmē, ka Jēzum (saas) obligāti bija fiziska grāmata), ko Dievs deva Jēzum, lai viņš aicinātu nomaldījušās Izraēla avis (reliģiju neievērojošos ebrejus) kalpot Dievam un ziņotu labo vēsti par tuvojošos pēdējā pravieša atnākšanu. Muslimi tic šo atklāsmju oriģinālajām versijām, bet ne mūsdienās esošajiem cilvēku sagrozījumiem, kuri atspoguļo tikai daļu no oriģinālā esošās informācijas.

——————————————–

Raksta autors: Dalia Salaheddīna (Dalia Salah-El-Deen)