Salmāns Abū Dāvūds skaidro hadža – muslimu svētceļojuma uz Meku – rituālos slēpto dziļāko nozīmi. 

Hadžs ir viens no lielākajiem pacietības un padevības pārbaudījumiem, kas prasa no muslima gan fizisku, gan garīgu sagatavošanos. Fiziskā sagatavotība iekļauj sevī veselības uzlabošanu, imunitātes pacelšanu un piemērotu apavu izvēli, ja muslims ir nolēmis šķērsot lielus attālumus starp rituālu vietām ar kājām. Tomēr fiziskā sagatavošanās ir sīkums salīdzinājumā ar to, kas muslimam ir jāsaprot par hadža garīgo un rituālo nozīmi, lai svētceļojums nepārvērstos kultūras pasākumā vai ekskursijā. Par lielu nožēlu, daudzi svētceļotāji liek uz tiem skatīties kā uz ekskursantiem, kam arī būtu jāsagatavojas laicīgi, lai tas nekļūtu par lielu pārsteigumu tam, kas veic hadžu pirmo reizi. Hadžs nav izklaide, atpūta vai prieka pilni svētki. Hadžs ir viendievības apliecināšanas rituāls, kuru caurvij apziņa par mūsu dzīves jēgu un pašziedošanos šīs jēgas izpaušanās ceļā.

Arafāta ieleja

Pirmais un svarīgākais hadža notikums ir stāvēšana Arafāta ielejā, kur baltos hadža tērpos ģērbtie muslimi ierodas ar kājām, motocikliem un autobusiem. Ceļš vēl joprojām ir tīrs, no paša rīta cilvēki nesteidzīgi ieņem vietas savās teltīs vai ārpus norobežojumiem – ceļa malā, starp akmeņiem vai retu koku ēnā. Liels cilvēku pūlis vienmēr ir novērojams pie tā dēvētā Rahmas kalna, kuru daudzi svētceļotāji kļūdaini uzskata par Arafāta kalnu, uz kura arī jāpaliek līdz saulrietam.

Arafāta dienā pasaules vienīgais Radītājs pieņem svētceļotāju lūgšanas, tāpēc tajā it īpaši vēlams nodoties lūgšanām par sevi, savu ģimeni, radiniekiem un visiem muslimiem. Taču izbrīna fakts, cik daudz cilvēku šajā dienā guļ, pļāpā, gaidot, kad atnesīs ēdienu, un dodas uz Rahmas kalnu, lai tajā uzkāptu. Tikai retais svētceļotājs iekārtojas kādā klusā ēnainā vietā un ar asarām acīs lūdz Visžēlīgākā Allāha žēlastību un palīdzību sev un saviem ticības brāļiem. Šai dienai jāatgādina ticīgajiem stāvēšanu mūsu Radītāja priekšā Tiesas dienā, kad mēs tiksim pulcināti vienā vietā, lai Viņš iztiesātu mūs visus pēc taisnības. Savās lūgšanās un cerībās mums jāvēršas pie viena vienīgā Allāha, kuram nav starpnieku, paļaujoties vienīgi uz Dievu, noliedzot pagāniskās lūgšanas un paļaušanos uz mirušajiem praviešiem, garīgiem mācītājiem, svētajiem, eņģeļiem, dieva dēliem vai mātēm, zvaigznēm, senču gariem, talismaniem un citiem daudzdievības kultūru elementiem.

Muzdalifas ieleja

Kad noriet saule un svētceļotāji pabeidz vakara lūgšanu, sākas kustība uz Muzdalifas ieleju, kurā svētceļotāji pavada nakti. Kustība norit samērā lēni, jo uz galveno ceļu vienlaikus iziet visi svētceļotāji, kuri turpināja ierasties Afafāta ielejā visas dienas garumā. Tā kā cilvēku masas ieskauj no visām pusēm, kustēties ir iespējams tikai kopā ar pūli, tāpēc te nākas kāpt pāri gan uz ceļa izmestajiem atkritumiem, gan atstātām ēdiena paliekām, kas izraisa grūtsirdību un sāpes par ummas garīgo apziņu. Likt kāju pagatavotā ēdienā, kāpjot virsū gaļai un rīsiem – tas ir šausmīgi! Tam tā nevajadzētu notikt, vismaz ne mūsu ummā!

Mina

Muzdalifā pūlis izkliedējas, taču pēc rīta lūgšanas atkal saplūst kopējā masā, lai virzītos uz Minu, kur sāksies akmentiņu mešana, kas simbolizē atteikšanos paklausīt sātanam. Šī rituāla izcelšanās ir meklējama pravieša Ibrāhīma, viendievju tēva, stāstā, kurā Visaugstākais Allāhs pavēl viņam upurēt paša dēlu. Ibrāhīms paklausa Dieva pavēlei un dodas kopā ar dēlu uz upurēšanas vietu. Pa ceļam, sātans kārdina Ibrāhīmu trīs reizes, mēģinot atrunāt no Dieva pavēles izpildīšanas. Mazticīgam cilvēkam tas tiešām ir liels kārdinājums, jo šīs Dieva dotās pavēles nozīme nav izprotama, pirms tā netiek izpildīta. Mazticīgam cilvēkam liktos – kāda gan ir jēga sava dēla upurēšanā? Vai tas ir prātīgi? Šādas domas vēl vairāk stimulē sātana čuksti, ar kuriem viņš mēģina iestāstīt, ka, Dievu klausīdami, mēs darām neprāta darbus. Taču Ibrāhīma padevība un paļāvība ir stiprāka par visiem šiem sātana racionālajiem spriedelējumiem. Viņš paceļ akmentiņus un met tos sātana virzienā, sakot: “Dievs ir Lielāks!” Dievs ir diženāks un varenāks par taviem čukstiem, par visu tavu dēmonisko filozofiju un izskaistinātajām runām. Dieva teiktais ir diženāks un lielāks par visiem argumentiem un izsecinājumiem, pat ja mums nav dots izprast Viņa pavēles līdz noteiktam laikam. Viņa teiktais ir svarīgāks, pat ja citi redz tajā neprātu, un sātana argumenti pret Dievu ir tikai kārdinājums un pārbaudījums, pat ja citi redz tajos gudrību, loģiku un saprātību.

Ar šādu apziņu svētceļotājam jādodas pie trim stabiem, kuri simbolizē sātanu, un, metot akmentiņus uz katru no tiem, jāatceras šis bezierunu padevības likums. Metot akmentiņus, muslims atceras savus grēkus, kuros viņš paklausīja sātanam, kad tas izskaistināja viņam Dieva likuma pārkāpumu un padarīja Dieva teikto nenozīmīgu viņu acīs. Viņš atceras katru brīdi, kad sātans teica viņam: “Tev ir attaisnojums, darot grēku, jo tu citādi nevari,” vai “Šajā situācijā uz tevi Dieva teiktais neattiecas, jo, jo, jo…” Tad svētceļnieks met akmentiņu, kas sasit šo sātanīgo labvēļa seju, un ar vārdiem “Allāhs ir Lielāks” apliecina savu gatavību paklausīt tikai Dievam, novēršoties no sātana kārdinājumiem. Bet vai tas tā ir visiem svētceļotājiem? Diemžēl nē. Tie, kas nesaprot šī rituāla tēlaino nozīmi, iedomājas, ka nomētā ar akmeņiem pašu sātanu, nodarot viņam sāpes, tāpēc mēs varam redzēt, ka muslimi met arī lielus akmeņus vai citus priekšmetus ar spēku un emocijām, kas aizēno dziļo garīgo jēgu, pārvēršot to dusmu izgāšanā vai uzspēlētas dedzības aktā.

Tavāfs, Safā un Marvā

Pēc akmentiņu mešanas, var doties uz Meku, lai Aizliegtajā mošejā paveiktu Kābas apiešanu (tavāfu) un staigāšanu starp Safā un Marvā pakalniem. Kāba ir pirmais templis, kas tika uzcelts par godu Vienam Vienotajam Dievam bez starpniekiem un līdzdalībniekiem. Tas ir vispasaules viendievības simbols un viendievīgās reliģijas centrālā sakrālā ēka. To apstaigājot, iesaku veikt lielākus apļus, tālāk no ēkas, jo hadža pēdējās dienās pašas Kābas tuvumā vienmēr ir liela pūļa drūzmēšanās. Veicot apstaigāšanu, ir jāatceras šīs celtnes vēsturisko un reliģisko nozīmi, kā un kādiem mērķiem to ir cēlis pravietis Ibrāhīms ar savu dēlu Ismāīlu. Kāba atrodās maz apdzīvota tuksneša vidū – Visaugstākais Allāhs lika viņiem atjaunot Kābas sienas, lai šī celtne kļūtu par Viena Dieva pielūgšanas simbolu un Vienu Dievu pielūdzošo svētceļotāju galamērķi. Svētceļotājs nenāk uz šo pilsētu, lai tikai septiņas reizes formāli apietu apkārt Kābai. Viņš arī nenāk uz to tāpēc, jo uzskata, ka Kābā atrodas Dievs. Īstais mērķis ir apzināties savas attiecības ar Visaugstāko Allāhu un savu piederību viendievības ceļam, cildināt vienu Dievu un Viņa reliģiju, kā arī parādīt viendievības ienaidniekiem mūsu spēku un vienotību. Cik žēl, ka šo jēgu apzinās tikai daži, kamēr daudziem tas ir tikai svētceļnieka pienākums vai iespēja izlūgties dievišķo svētību.

Atgriežoties pie Ibrāhīma stāsta, mēs atceramies viņa sievas Hādžaras padevības un paklausības pilnu varoņdarbu. Hādžara, atstāta tuksnesī ar zīdaini rokās, skrien no Sfās pakalna uz Marvu, meklēdama ūdeni savam bērnam. Viņa uzskrien uz viena pakalna un aplūko apkārtni, pēc tam nokāpj no tā un skrien uz otru – vai nav kāds cilvēks tuvumā, kuru Visaugstākais Allāhs sūtīja, lai viņai palīdzētu. Tajā brīdī, kad viņa turēja rokās mazuli Ismāīlu, viņa neapskāva parastu puiku. Viņa turēja savās rokās viendievīgās kopienas tēvu, no kura dēliem Visaugstākais Allāhs cels diženo tautu, kura būs tā cienīga, lai saņemtu un aiznestu līdz visai pasaulei viendievības atklāsmi. Tajā brīdī viņa turēja rokās un glāba no saules un slāpēm viendievības dīgli, kas, pateicoties viņas centieniem un padevībai, izauga, kļuva stiprs un laida saknes cietajā daudzdievības augsnē, sašķeļot un satricinot to ar savu spēku līdz pat pasaules galam.

Ar šādu apziņu svētceļotājs stāv uz viena pakalna un lūdz Dievu, noiet no tā un dodas uz otro paklanu, imitējot Hādžaras pūles. Ja vien katrs svētceļotājs zinātu šī rituāla viendievīgo jēgu un tiektos savā dzīvē to piepildīt, muslimu pasaule būtu citādāka. Pat visa pārējā pasaule būtu citādāka. Ja mēs spētu būt vienoti kaut vai mūsu radīšanas mērķa apjēgšanā, vai daudzdievības piekritēji spētu mums kaut ko nodarīt un vai spētu sagandēt mūsu prātus un zemes ar pagānisko nešķīstību?

Tāpēc es vēlreiz vēršu jūsu uzmanību uz to, ka hadžs nav izklaide, atpūta, ekskursija vai pat formāls pienākums. Hadžs ir piecas dienas viendievībā un padevībā. Pacietībā un paļāvībā. Un galvenais – hadžs ir iespēja ieraudzīt savu ummu, lai apjēgtu, kādā stāvoklī tā ir. Lai uz tās fona, rastu iekšējo spēku mainīties uz augšu.