Ziemassvētki: 1. daļa – vēsture Pārliecība

significance-of-christmas-candles_138736890600Rietumu valstīs dzīvojošiem muslimiem Ziemassvētki ir viens no grūtākajiem laikiem gadā, jo mūsu attieksme pret šiem svētkiem un svinēšanu kā tādu atšķiras no sabiedrībā vispārpieņemtajām normām. Pat muslimu valstīs var rasties pārpratumi ar kristiešu kolēģiem šo pašu iemeslu dēļ. Ar šo rakstu, es vēlos mazināt vispārējo neziņu un radīt izpratni par islāma nostādni pret Ziemassvētkiem.

Vārds ‘Christmas’ (Ziemassvētki) nāk no senangļu valodas termina ‘Cristes maesse’, kas nozīmē ‘Kristus mise’ – tā saucās 24. decembrī turētais svētku dievkalpojums par godu Jēzus dzimšanai, lai gan nav konkrētu vēsturisku ziņu nedz par viņa dzimšanas dienu, nedz arī gadu. Šāda neskaidrība ir tādēļ, ka Jēzus dzimšanas stāsts, kas aprakstīts Bībeles Jaunās Derības Mateja un Lūkas evaņģēlijos, tika pierakstīts vairākas desmitgades vēlāk, un tie, kas to pierakstīja, neminēja konkrētus datumus, kuros viņu raksturotie notikumi norisēja.

Vairākus gadsimtus arī pati kristīgā baznīca nepievērsa lielu uzmanību Jēzus dzimšanas svinēšanai. Liturģiskā svarīguma ziņā, šis notikums tika ierindots kā ceturtais pēc Lieldienām, Vasarsvētkiem un Epifānijas. Tikai pamazām, baznīcai izveidojot kalendāru Jēzus dzīves svarīgāko dienu atzīmēšanai, šie svētki kļuva nozīmīgāki.

Tā kā nebija konkrētu vēsturisku ziņu par Jēzus dzimšanas datumu, nācās izvēlēties svinību dienu. Austrumu Pareizticīgā baznīca izvēlējās 6. janvāri – šī diena tika nosaukta par Epifāniju, kas nozīmē ‘parādīšanās’ (t.i., Jēzus manifestācijas diena). Savukārt Romā bāzētā Rietumu baznīca izvēlējās 25. decembri. No senā Romas almanahā atrastām ziņām ir zināms, ka Romā Ziemassvētki tika svinēti jau 336. gadā.

Ceturtā gadsimta otrajā pusē, Austrumu un Rietumu baznīcas sāka apvienot savas svinamās dienas, tādējādi izveidojot mūsdienu kristiešu divpadsmit dienas garās svinības no Ziemassvētkiem līdz Epifānijai. Dažviet divpadsmitā diena tiek saukta par Trīs karaļu svinībām (Festival of Three Kings – angļu val.), jo tiek ticēts, ka trīs gudrie vīri apciemoja Jēzu tieši šajā dienā, atnesot viņam dāvanas.

Šodien Ziemassvētki ir vairāk nekā vienas dienas svētki vai divpadsmit dienu svinības – tie ir izvērtušies garā svētku sezonā, kas ilgst vismaz visu decembra mēnesi. Amerikā (ASV) svētku sezona sākas ar Pateicības dienu (Thanksgiving Day – angļu val.) un beidzas 1. janvārī – Jaungada dienā, veidojot piecu nedēļu ilgu periodu. Patiesībā šis laiks ir svarīgs arī biznesa pasaulei, jo tas sastāda gada labāko mazumtirdzniecības biznesu ienākumu laiku.

Dāvanu dāvināšana ir viena no vecākajām Ziemassvētku tradīcijām – patiesībā tā ir vecāka pat par pašiem svētkiem. Decembris tika izvēlēts Ziemassvētku svinībām daļēji arī tāpēc, lai sacenstos ar šajā pašā laikā ritošajām pagānu svinībām. Piemēram, 17. decembrī Romas pagāni svinēja Satumalia, kas bija jautras ziemas svinības, kurās tika dāvinātas arī dāvanas. Divas nedēļas vēlāk Romiešu Jaunajā Gadā – 1. janvārī – mājas tika pušķotas ar zaļumiem un gaismiņām, un bērni un nabadzīgie saņēma dāvanas. Kad Eiropas ģermāņu ciltis pieņēma kristietību un sāka svinēt Ziemassvētkus, arī viņi sāka dāvināt dāvanas.

Pirmskristiešu laika senajās ziemas svinībās īpaša nozīme bija zaļumiem, gaismiņām un ugunij, kas aukstuma un tumsas laikā simbolizēja dzīvību un siltumu. Zaļumus un vītnes kā dzīvības simbolus lietoja arī senie ēģiptieši, ķīnieši un ebreji. Koku pielūgšana tika plaši praktizēta seno Skandināvu un Ziemeļeiropas pagānu vidū, pirms viņi pievērsās kristietībai – Jaungada dienā, viņi rotāja mājas un šķūņus ar mūžzaļo koku zariem, lai atbaidītu ļaunos garus. Ziemeļeiropas iedzīvotājiem šīs svinības bija pats laimīgākais laiks gadā, jo tas nozīmēja, ka pati īsākā gada diena (kaut kur ap 21. decembri) bija pagājusi, un turpmākās dienas paliks arvien garākas un gaišākas. Mēnesis, kurā šīs svinības notika, saucās ‘Yol’, no kura tika atvasināts vārds ‘Yule’, kas dažās valstīs nozīmē Ziemassvētkus.

Tādējādi, daudz kristiešu nemaz neapzinās, ka liela daļa Ziemassvētku tradīciju patiesībā nāk no pagānu saknēm. 25. decembrī romieši svinēja Neuzvaramās Saules svētkus. Agrīnās baznīcas tēvi izvēlējās svinēt Jēzus dzimšanas dienu tieši šajā datumā, lai gan tam nebija nekāda pamata. Patiesībā daudz kristiešu zinātnieku apgalvo, ka Jēzus piedzima vasarā, kas sakrīt ar Kurānā minēto laiku, jo jaunava Marija dzemdību laikā ēda nogatavojušās dateles: „Un pakrati uz sevi dateļpalmas stumbru, tad svaigas dateles tā bērs pār tevi.” (Kurāns 19:25)

Daudzi kristīgie svētki sakņojas pagānu tradīcijās. Liekas, ka agrīnās baznīcas tēvi izvēlējās paturēt jau tautā iegājušās svinības, dodot tām kristīgo nozīmi Jēzus dzīves gājuma atcerei. Šodien tikai nedaudzi apzinās svētku rituālu patiesās saknes.

Svinēt vai nesvinēt Ziemassvētkus ir jautājums, kas nodarbina mūsdienu muslimu prātus visā pasaulē. Viņu kristiešu kolēģi uzsver šo svētku pasaulīgos aspektus un nepieciešamību pielāgoties sociālajām normām, lai virzītos uz priekšu sabiedrībā. Man daudzreiz ir teikuši aizmirst par Ziemassvētku reliģisko pusi un uzskatīt šos svētkus par sabiedrisku pasākumu – jo īpaši ASV. Daudz ASV kompāniju uz Ziemassvētkiem organizē lielus pasākumus visiem darbiniekiem – ja tajos nepiedalies, tiec izstumts no sabiedrības. Lai gūtu paaugstinājumu darbā u.tml., ir jākļūst par šīs sabiedrības daļu, tāpēc ir grūti pretoties spiedienam plūst pa straumi.

Diemžēl, liela daļa rietumnieku uzskata, ka mums, muslimiem, ir jāsvin Ziemassvētki. Kā piemēru viņi min citus ne-kristiešus, kas arī piedalās šo svētku priekos – ebrejus, hinduistus, utt. Viņi nespēj pieņemt to, ka daudz muslimu atsakās paļauties šim sociālajam spiedienam. Nožēlojami ir tas, ka viņi atsakās piemērot šos pašus noteikums sev, lai svinētu muslimu svētkus. No muslimiem netiek gaidīts, ka viņi spiedīs citus svinēt islāma svētkus, un arī mēs, muslimi, nekad to nepieprasām, jo mums ir jāseko Kurāna norādījumam: „Reliģijā nav uzspiešanas…” (Kurāns 2:256) Tomēr ir cilvēki, kuri uzskata par savu pienākumu uzspiest mums savus svētkus. Patiesībā pavisam nesen es satiku kādu, kurš uzskatīja to par apvainojumu, ka mēs nesvinam. Tāpēc man jājautā: „Vai Jēzus, vai arī kāds cits no praviešiem, svinēja savu dzimšanas dienu?” Tad uz kāda pamata viņi to svin?

(raksta otrā daļa)

————————————–

Raksta autors: Dr. Zeids Ali Merenkovs (Dr. Zeyd Ali Merenkov, M.D.); avots: www.islamweb.net