Islāma pravieši: Habīls un Kabīls Vēsture

Fighting3Pasaule bija ļoti liela. Dievs gribēja to piepildīt ar cilvēkiem. Viņš gribēja, lai cilvēki dzīvotu visur – pašās aukstākajās un pašās karstākajās vietās, tuksnešos, mežos un kalnos… Tāpēc Viņš svētīja Ādamu un Havvu (Ievu), lai viņiem ilgu laiku katru dienu dzimtu divi bērni – dēls un meita. Viņiem bija daudz, daudz bērnu – meitu un dēlu. Drīz cilvēce izpletās uz ikkatru pasaules nostūri. Balti, melni, dzelteni un brūni – visu rašu cilvēki ir viena tēva (Ādama) un mātes (Havvas) bērni.

Tagad es jums pastāstīšu stāstu par Habīlu (Ābelu) un Kabīlu (Kainu), kas bija Ādama un Havvas dēli. Viņi abi vēlējās apprecēt vienu un to pašu meiteni, kura bija apbrīnojami skaista. Viņi nezināja, kā izlemt, kuram no viņiem šo meiteni precēt. Tāpēc Ādams lika katram no viņiem dot Dievam nazaru (nazar – ziedojuma upuris). Tas, kura nazaru Dievs pieņems, tad arī varēs precēt šo meiteni.

Habīls, kura nodomi bija labi un tīri, izvēlējās no sava ganāmpulka vislabāko aitu. Turpretī Kabīls paturēja labāko aitu sev un izvēlējās upurim ne tik labu. Pats par sevi saprotams, ka no abiem šiem upuriem, Dievs izvēlējās Habīla ziedojumu – parādījās uguns, kas to paņēma. Tas nozīmēja, ka Habīlam bija Dieva atļauja precēt šo meiteni.

Kabīls par to ļoti saniknojās un teica, ka tieši viņš darīs itin visu, lai apprecētu šo meiteni. Lai gan Habīls atteicās stāties viņam pretī, lai ar viņu cīnītos, Kabīls dusmās sita brālim ar akmeni, kas viņu nogalināja.

Tā bija pirmā reize, kad kāds cilvēks otru nogalināja, tāpēc pēc Habīla nogalināšanas, Kabīls ļoti nobijās. Viņš nezināja, ko iesākt ar mirušā brāļa ķermeni. Viņš uzcēla to sev uz pleciem un sāka bezmērķīgi klīst apkārt.

Tad Dievs sūtīja divus kraukļus, kas cīnījās viens ar otru Kabīla priekšā. Viens no kraukļiem otru nogalināja. Tad dzīvais krauklis izkašņāja zemē bedri, ievilka tajā mirušo kraukli un apbēra viņu ar zemi.

To redzot, Kabīls dusmojās pats uz sevi, ka viņš nebija bijis gudrāks par kraukli. Viņš izraka brālim kapu un apglabāja viņu tajā.

Līdz pat šai dienai, kad kāds nogalina savu brāli (un mēs visi esam vienu vecāku bērni), bieži vaina tiek likta uz pirmo slepkavu, kurš bija kļuvis par sliktu piemēru.

———————————————–

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.