Vakars. Mahačkala.

Pāreju ielu iepretim restorānam. Pēkšņi redzu, ka no kādas automašīnas loga izlido saburzīta salvete un, lidojumā pavērusies, liegi nolaižas uz asfalta.

Automašīnas tumšajā salonā, kuru tricina spēcīgi basi, vīd spēcīga vīrieša profils. Nomainījis kursu, es taisnā ceļā dodos pie sava novērojumu objekta.

Pienācis pie automašīnas, vēršos pie vadītāja.

Viņš, pārsteigumā salēcies, pabāž pa logu galvu un skaļi prasa:

„Ko?”

„Pieklusini mūziku, citādi mēs nedzirdam viens otru!” atbildu es.

Viņš pagriež savas magnetolas skaļuma regulēšanas pogu un mašīna pārstāj drebēt.

Jautājoši palūkojies uz mani un nervozi pirkstus virpinādams, viņš jautā:

„Kas ir?”

„Assalāmu aleikum, brāli.”

„Valeikumsam,” nervozi viņš atbild, it kā es būtu viņu atrāvis no svarīga darba.

„Brāli, es gribēju tevi pamācīt.”

„Par ko tad?” jautāja viņš, turpinot košļāt košļājamo gumi, kā man likās, ar ātrumu 5-6 kodieni sekundē.

„Brāli, es ievēroju, ka tu izmeti atkritumus uz ielas, tas…”

„Nu un kas?” viņš, izbāzis degunu pa logu, nolaida to lejup, lai pārliecinātos, ka izmestā salvete piezemējusies un asfalta.

Ieraudzījis salveti, viņš nomierinājās un pacēla degunu augšup, lai jautājoši paskatītos uz mani.

Bet es stāvu, tāds jokainais, un cenšos sākt sarunu ar šo pārkāpēju.

„Brāli, tas nav labi. Tu taču nemet atkritumus savā mājā vai pagalmā?”

Acīm redzot, manas balss vibrācijas bija ‘sašūpojušas’ viņa smadzenes. Tas bija redzams pēc viļņiem, kas pārvēlās pār viņa savilkto pieri, sakustinot arī viņa ausis, un gumijas košļāšanas amplitūda krasi mainīja biežumu.

Paskatījies uz ielu, viņš atbildēja:

„Bet, kur tu te redzi tās tur lietas, kur mest?”

„Es parasti mašīnā turu plastmasas maisiņu, kurā salikt atkritumus; pēc tam piebraucu pie kādas atkritumu tvertnes un izmetu. Kas tev traucē darīt tāpat? Ja mēs visi mēslosim, par ko pārvētīsies pilsēta?”

„Vai tad man vēl būs jānovāc?”

„Nu, tu, kā minimums, varētu vismaz pārstāt piemēslot. Tu, es, mēs – mums jākļūst par piemēru, jo šī taču ir mūsu pilsēta.”

Viņš ne pa jokam aizdomājās un praktiski pārstāja košļāt gumiju, taču viņam bija neērti šobrīd kaut ko mainīt. Es pastiepu viņam pretī savu roku un teicu:

„Brāli, nejūties aizskarts, ka es, bārdains vīrišķis ar tjubeteiku, pienācu pie tevis un aizrādīju. Es tikai gribēju tev labu.”

Pēc gana ilga apdomu brīža, viņš tomēr atbildēja uz manu rokasspiedienu, un es teicu:

„Neapgrūtini sevi, brāli, šoreiz es novākšu tavā vietā, bet turpmāk centies nemēslot.”

Pieliecies es pacēlu pa logu izmesto salveti un devos uz savu mašīnu.

Mans jaunais draugs, nedaudz sašutis, iesāka:

„Brāli, liecies mierā, nevajag…”

Bet es jau biju tālu.

Iesēdos mašīnā un izbraucu no stāvvietas. Braucot garām, palūkojos uz viņu un ieraudzīju, ka viņš sēž, sastingušu skatienu raugoties uz priekšu. Viņa skaidri izteiktais profils līdzinājās Cēzaram uz seno romiešu zelta monētas. Viņu mocīja tikai viens jautājums: „Kas tas bija?!”

——————————————————

Raksta autors: Ibrahīms Mahtibekovs