(lasiet raksta pirmo daļu šeit)

Apkopošana pēc Pravieša (s) nāves

Tādējādi ir kļuvis redzams, ka tas, ka Kurāns tika iemācīts neskaitāmiem Pravieša (s) līdzgaitniekiem, novērsa risku tā saglabāšanu uzticēt tikai dažiem cilvēkiem. Līdzko vārsmas kļuva izplatītas visā islāmiskajā pasaulē, kļuva neiespējami tās izmainīt tā, lai muslimi citā pasaules vietā to nepamanītu un neizlabotu. Turklāt pravieša Muhammada (s) dzīves laikā, eņģelis Gabriels vienu reizi gadā (Ramadāna laikā) kopā ar viņu caurlasīja visu Korānu. Kad neilgi pirms Pravieša (s) dzīves beigām Kurāns bija pabeigts, viņš pārliecinājās, ka neskaitāmi viņa līdzgaitnieki zināja to visu no galvas.

Tomēr pirmo kalifu valdīšanas laikā radās nepieciešamība apvienot visas vārsmas vienā kopīgā grāmatā. Pateicoties viņu tālredzībai, kalifi, kuri vadīja muslimu pasauli pēc Pravieša (s) nāves, baidījās, ka tad, ja Kurānu iegaumējušo cilvēku skaits kļūtu pārāk zems, sabiedrībai draudētu briesmas pazaudēt Kurānu uz visiem laikiem. Līdz ar to, pirmais kalifs Abu Bakrs, kurš valdīja no 632. līdz 634. gadam, lika sasaukt komisiju Zaida bin Thabita vadībā un apkopot visus pierakstītā Kurāna tekstus, kas bija izplatīti pa visu muslimu kopienu. Tas tika darīts ar nolūku, lai savāktu tos vienā kopīgā grāmatā, kas varētu tikt saglabāta gadījumā, ja visi Kurānu iegaumējušie cilvēki izmirtu.

Zaids ļoti rūpīgi izsvēra, no kura saņemtās vārsmas apstiprināt. Sakarā ar milzīgo atbildību nejauši neizmainīt vārdus Kurānā, viņš apstiprināja tikai tos pergamenta gabalus ar uzrakstīto Kurānu, kuri bija uzrakstīti Pravieša (s) klātbūtnē, un tikai tad, ja par to liecināja divi liecinieki. (Ibn Hajar, Fath al-Bari) Katrs no šiem viņa savāktajiem Kurāna fragmentiem tika salīdzināts ar iegaumēto Kurānu, lai pārliecinātos, ka starp rakstveida un mutvārdu versijām nav neatbilstību.

Kad uzdevums tika pabeigts, tika sastādīta gatava grāmata ar visām apkopotajām vārsmām un iesniegta Abu Bakram, kas to nolika drošībā jaunās muslimu valsts Medīnas arhīvos. Lielā Medīnā esošo Kurānā iegaumētāju skaita dēļ, apvienojumā ar ļoti izplatītajiem pierakstītā Kurānā tekstiem, var pilnīgi droši apgalvot, ka šis Abu Bakra izveidotais eksemplārs pilnībā sakrita ar vārdiem, ko bija teicis Muhammads (s). Ja būtu bijušas neatbilstības, tad Medīnas tauta būtu uz to norādījusi. Tomēr nav pieejamas nekādas liecības par iebildumiem pret šo Abu Bakra projektu vai tā iznākumu.

Uthmana Mus’hafs

Uthmana kalifāta laikā, no 644. līdz 656. gadam, muslimu kopienā radās jauns jautājums saistībā ar Kurānu – izruna. Pravieša (s) dzīves laikā, Kurāns tika atklāts septiņos dažādos dialektos – kira’as. Šie dialekti nedaudz atšķīrās ar dažu burtu un vārdu izrunu, bet kopējā nozīme nemainījās. Šie septiņi dialekti nebija inovācija ko radīja Kurāna sagrozīšana vēlākajos gados, jo pats Pravietis (s) bija tos minējis, un ir pieejami vairāki viņa izteicieni, kas raksturo visu šo septiņu dialektu autentiskumu (reģistrēti Bukhāri un Muslima sastādītajos hadīsu krājumos). Kurāns pastāvēja šajos daudzajos dažādajos dialektos, lai atvieglotu Arābijas pussalā dzīvojošajām ciltīm iespēju to iemācīties un saprast.

Uthmana valdīšanas laikā, cilvēki, kas ienāca muslimu pasaulē un tās perifērijā, tādās vietās kā Persija, Azerbaidžāna, Armēnija un Ziemeļāfrika, arī sāka mācīties Kurānu. Viņiem sāka rasties jautājumi saistībā ar vārdu izrunu, jo viņi dzirdēja dažādus arābus izrunājam vienus un tos pašus pantus atšķirīgi. Lai gan Pravietis (s) šīs dažādās izrunas bija atzinis, un tas nebija nekas slikts, ka cilvēki tās izmanto un māca citiem, tomēr tas radīja apjukumu jauno muslimu starpā, kuri nebija arābi.

Lai risinātu šo problēmu, Uthmans sasauca kopā darba grupu, kurai lika sastādīt Kurānu atbilstoši Kureišu cilts dialektam (Pravieša (s) cilts), un izplatīt Kureišu dialektu uz visiem impērijas nostūriem. Uthmana komanda (kurā atkal bija iekļauts Zaids bin Thabits), pamatojoties uz pašu pirmo manuskriptu, apvienojumā ar labāko Medīnā esošo Kurāna iegaumētāju atmiņu, apkopoja Kurānu vienā grāmatā (pazīstamā kā mus’hafs – atvasināts no vārda lapa, sahifa). Šis mus’hafs tika salīdzināta ar Abu Bakra apstiprināto kopiju, lai pārliecinātos, ka starp tām nav atšķirību. Tad Uthmans lika pagatavot vairākas mus’hafa kopijas un nosūtīt uz plašās impērijas tālajām provincēm, kopā ar recitētājiem, kuriem bija jāmāca cilvēku masām Kurāns.

Tā kā Kurāns tagad bija apkopots un tika regulāri izdots, nebija vajadzības pēc daudzajiem vārsmu fragmentiem, kas atradās atsevišķu cilvēku īpašumā. Tāpēc viņš pavēlēja šos fragmentus iznīcināt, lai nākotnē tos nevarētu izmantot apjukuma radīšanai starp masām. Lai gan orientālisti šo notikumu izmanto, lai mēģinātu pierādīt kļūdaino apgalvojumu par dažām pretrunām, kuras Uthmans it kā esot gribējis novērst, tā ir ļoti vienkāršota pieeja šī jautājuma aplūkošanai. Visa Medīnas kopiena, tostarp daudzi tādi izcili līdzgaitnieki kā Ali ibn Abi Talibs, labprāt piekrita šai idejai, un neizskanēja nekādi iebildumi. Ja viņš būtu likvidējis pamatotas atšķirības, Medīnas tauta noteikti būtu iebildusi vai pat sacēlusies pret Uthmanu, tomēr nenotika nekas tamlīdzīgs. Tā vietā visa sabiedrība akceptēja Uthmana mus’hafu kā autentisku un pareizu.

(raksta trešo daļu lasiet šeit)

—————————————–

Avots: Lost Islamic History – http://lostislamichistory.com/how-do-we-know-the-quran-is-unchanged/