Kā mēs varam zināt, ka Kurāns nav ticis izmainīts? (1/3) Vēsture

FirstCopyOfQuran_23Eiropas atmoda no tumšajiem viduslaikiem un tai sekojošā intelektuālā apgaismība bija viena no vērienīgākajām kustībām mūsdienu vēsturē. Eiropā kļuva populāras empīriskās zinātnes, kritiskā domāšana un intelektuālas diskusijas. Liela daļa tā visa tika pārņemta no muslimu pasaules intelektuālās vēstures muslimu un Rietumu kultūru saskares punktos – piemēram, Spānijā, Sicīlijā, un Eiropas Dienvidaustrumos.

Šis intelektuālisma pieaugums sakrita ar Eiropas imperiālisma periodu un muslimu pasaules kolonizāciju. Tādas Eiropas valstis kā Anglija, Francija un Krievija pamazām iekaroja daļu no muslimu pasaules, sadalot to savā starpā. Tādējādi intelektuālā apgaismība, sajaucoties ar imperiālismu, radīja to, ko eiropieši nosauca par kritisku islāma, tā vēstures, uzskatu un mācību izpēti. Šī kustība ir pazīstama kā orientālisms. Taču viens no lielākajiem orientālisma trūkumiem ir islāma vēstures analizēšana no Eiropas skatupunkta, atmetot gadsimtiem ilgu akadēmisko darbu, ko kopš pravieša Muhammada (s) laika veikuši izcili muslimu prāti.

Viens no bīstamākajiem orientālisma aspektiem bija eiropiešu pētījumi par Kurāna izcelsmi. Tā kā akadēmiskajās aprindās valda vispāratzīts fakts, ka gan ebreju Tora, gan kristiešu Jaunā Derība gadsimtu gaitā ir mainījušās, Eiropas akadēmiķi kļūdaini uzskatīja, ka tas pats noticis arī ar Kurānu. Viņu centieni pierādīt savu pārliecību par to, ka Kurāns ir izmainīts un nav autentisks, noveda pie dažādiem pētījumiem un darbiem ar apšaubāmiem nolūkiem un zemu zinātnisko vērtību. Šis raksts kritiski analizē Kurāna izcelsmi, tā nodošanu tālāk un apkopošanu, lai saprastu, kāpēc muslimi uzskata, ka viņu mājās atrodamie Kurāna eksemplāri satur precīzi tos pašus vārdus, kurus teica pravietis Muhammads (s) 600-to gadu sākumā.

Solījums pasargāt

Muslimi tic, ka Dievs ir apsolījis pasargāt Kurānu no izmaiņām un kļūdām, kuras piemeklēja iepriekšējos svētos rakstus. Dievs KUrānā norāda:

“Patiesi, šo Atgādinājumu sūtījām Mēs, un Mēs to jo labi sargājam!” (15:9)

Muslimiem pietiek ar šīm rindām, kas satur Dieva solījumu, lai viņi būtu droši, ka Viņš tik tiešām aizsargās Kurānu no jebkādām kļūdām un izmaiņām laika gaitā. Tomēr cilvēkiem, kas nepieņem Kurāna autentiskumu, šīs rindas nevar būt par pierādījumu tā autentiskumam, jo tās ir daļa no paša Kurāna. No šīs pozīcijas tad arī sākas akadēmiskās diskusijas.

Kurāna atstāstīšana Pravieša (s) līdzgaitniekiem

Kurāna atklāsme nebija atsevišķs notikums kādā noteiktā laika brīdi. Tā bija pastāvīga vārsmu plūsma, kas tika nodota Muhammadam (s) divdesmit trijos viņa pravietošanas gados Mekā un Medīnā. Pravietis (s) nozīmēja vairākus savus līdzgaitniekus, lai tie darbotos kā iegrāmatotāji un pierakstītu jaunākās vārsmas, tiklīdz tās tika atklātas. Mu’auvija ibn Abu Sufjans un Zaids bin Thabits bija iegrāmatotāji, kuri saņēma šo pienākumu. Lielākā daļa jauno vārsmu tika pierakstītas uz kaulu atlūzām, ādām vai pergamenta, jo papīrs vēl nebija importēts no Ķīnas. Ir svarīgi atzīmēt, ka Muhammads (s) lika iegrāmatotājiem nolasīt pierakstītās vārsmas, lai pārbaudītu tās un pārliecinātos, vai tajās nav kļūdu. (Al-Suli, Adab al-Kuttab)

Lai nodrošinātu, ka pierakstītajā vēlāk neieviešas kļūdas, Muhammads (s) neļāva nevienam pierakstīt neko citu (pat ne viņa paša vārdus – hadīsus) uz tās pašas lapas, uz kuras atradās Kurāns. Par lapām, uz kurām bija pierakstīts Kurāns, viņš paziņoja: „Un tam, kurš ir uzrakstījis kaut ko no manis, izņemot Kurānu, tas ir jāizdzēš.” (Sahih Muslim, al-Zuhd: 72) Tas tika darīts, lai nodrošinātu, ka nekādi citi vārdi netiek nejauši uzskatīti par daļu no Kurāna teksta.

Tomēr ir svarīgi saprast, ka Kurāna pierakstīšana nebija galvenais tā teksta saglabāšanas veids. Arābijas sabiedrība 600-tajos gados bija mutvārdu sabiedrība. Tā kā vien retais spēja lasīt un rakstīt, milzīgs uzsvars tika likts uz spēju iegaumēt garus dzejoļus, vēstules un citas ziņas. Pirms islāma, Meka bija arābu dzejas centrs. Ik gadu tika rīkoti festivāli, kas sapulcināja labākos dzejniekus no visas Arābijas pussalas. Milzīgi skatītāju pulki mēdza precīzi iegaumēt viņu mīļāko dzejnieku recitētās vārsmas, lai tās skaitītu vairākus gadus un desmitgades vēlāk.

Tādējādi, šajā mutvārdu sabiedrībā, lielākā daļa līdzgaitnieku iemācījās un saglabāja Kurānu, to iegaumējot. Turklāt papildus viņu dabiskajām spējām iegaumēt, Kurāna ritmiskā daba padarīja tā iegaumēšanu daudz vieglāku.

Kurāns netika atstāstīts tikai dažiem izvēlētiem līdzgaitniekiem. To dzirdēja un iegaumēja simti un tūkstoši cilvēku, daudzi no kuriem bija ceļotāji no Medīnas. Līdz ar to Kurāna nodaļas un panti jau Pravieša (s) dzīves laikā ātri izplatījās pa visu Arābijas pussalu. Tie, kas bija dzirdējuši šīs vārsmas no Pravieša (s), devās un izplatīja tās ciltīm tālu, kas arī tās iegaumēja. Tādā veidā, Kurāns ieguva arābu vidū pazīstamu literāru statusu – mutavatir. Mutavatir nozīmē, ka tas bija ļoti izplatīts starp tik daudz dažādām cilvēku grupām, un visās grupās ar precīzi tādiem pašiem vārdiem, padarot to par pilnīgi neiedomājamu, ka kāds cilvēks vai grupa to varētu viltot. Daži Pravieša (s) teicieni ir atzīti par autentiskiem tāpēc, ka tie bija mutavatir, toties viss Kurāns pilnībā tiek pieņemts kā mutavatir, dēļ tā plašās izplatības mutiskā ceļā Pravieša (s) dzīves laikā.

(raksta turpinājums sekos)

—————————————–

Avots: Lost Islamic History – http://lostislamichistory.com/how-do-we-know-the-quran-is-unchanged/



  • Atstāt komentāru