Brīnumainais Kurāns (11/11) Pārliecība

Brīnumainais Kurāns (11/11): Izaicinājums cilvēcei

Džamals Al-Dīns Zarabozo (Jamaal al-Din Zarabozo) – ASV islāma aprindās populāra personība – stāsta par Kurāna brīnumiem un to ietekmi uz viņa ceļu pie islāma.

Vienpadsmitā daļa: Kurāna lingvistiskas brīnums, Kurāna izaicinājums un galīgais lēmums.

closeup-of-a-book-of-quran-mushaf-photos-books-of-quran-001Kurāna lingvistiskais brīnums

Ir vēl kāds aspekts, kuru Kurāna zinātnieki tradicionāli ir uzskatījuši par visbrīnumaināko Kurāna īpašību – tā lingvistiskas brīnums. Diemžēl, pirms kļuvu par muslimu (un arī pat pēc tam), man nebija iespējas patiesi iedziļināties šajā tēmā. Es varēju lasīt tikai to, ko zinātnieki ir uzrakstījuši par Kurāna valodu un tās skaistumu. Piemēram, Džons Nešs (Jonn Naish) rakstīja:

“Tā arābu valodas veidolā, Kurānam piemīt vilinošs skaistums un šarms. Izteikti kodolīgā un cildenā stilā, tā īsie un dziļdomīgie teikumi, kas bieži veido atskaņas, sniedz tādu izteiksmes spēku un eksplozīvu enerģiju, kurus ir ārkārtīgi grūti burtiski iztulkot citās valodās.”[1]

Līdzīgi Arberrijs (Arberry) ilgojās pēc savām jaunības dienām, kad viņš Ēģiptē Ramadāna laikā dzirdēja Kurāna recitāciju.[2] Man nebija iespējas dzirdēt Kurāna recitāciju, un tāpēc es nezināju, cik emocionāla šāda pieredze var būt. Vēl jo vairāk, nezinot arābu valodu, angļu tulkojuma radīto iespaidu nekādi nevar pielīdzināt Kurāna arābu oriģinālam. Tomēr man ir jāpiemin šis lingvistiskas brīnums, lai arī pavisam īsi, jo tas patiesi ir viens no brīnumainākajiem Kurāna aspektiem.

Tradicionāli, muslimu zinātnieki ir uzskatījuši lingvistisko brīnumu par iespējams vissvarīgāko no Kurāna brīnumainajiem aspektiem – un nenoliedzami tieši šim aspektam bija vislielākā ietekme pravieša Muhammada (s) laikā. Arābi lepojās ar savu valodu. Pats vārds ‘adžami’, kuru viņi lietoja ārzemnieku apzīmēšanai, būtībā nozīmēja kādu, kuram piemita mežonīga valoda vai kuram runājot trūka skaidras izteiksmes.[3] Tomēr arī viņi nestāvēja ne tuvu Kurānam. Pirms Kurāna, arābi mēdza rīkot sacensības, kurās viņi sacentās visdaiļrunīgāko vārsmu radīšanā. Tomēr, saskaņā ar Draza (Draz) teikto:

“Bet, kad tika atklāts Kurāns, šādām sacensībām pienāca gals un literārās sanāksmes mira dabīgā nāvē. Kopš tā brīža, Kurāns kļuva par vienīgo, kas spēja piesaistīt cilvēku uzmanību. Neviens nespēja ar to sacensties vai to izaicināt, vai pat dot priekšlikumu, ka tajā vajadzētu mainīt, izņemt vai pielikt kaut vienu vārdu kādā no tā teikumiem. Tomēr Kurāns neaizvēra durvis sacensībām. Patiesi, tās bija plaši atvērtas, aicinot viņus, gan individuāli, gan kolektīvi, atsaukties tā izaicinājumam radīt jebko, kas varētu tam līdzināties. Tas [Kurāns] atkārto šo izaicinājumu dažādās formās, norādot uz viņu nespēju to izdarīt, un ik pa laikam pat atvieglojot viņiem šo uzdevumu.”[4]

Arābu valodas zinātnieki ir norādījuši uz daudziem lingvistikas aspektiem, kas atšķir Kurānu no visiem citiem darbiem un ilustrē tā brīnumaino dabu. Šeit es īsumā[5] pieminēšu tikai dažus no tiem:

(1) Katrs vārds ir lietots vietā, kurā tas iederas, un to nevar pārvietot vai aizvietot ar sinonīmu, nezaudējot izteiksmes skaistumu vai nozīmi.

(2) Kurānam piemīt unikālas teikumu konstrukcijas un ritms, kas to atdala gan no prozas, gan no dzejas, reizēm atgādinot gan vienu, gan otru, bet nekad nekļūstot par vienu no tiem.

(3) Teikumos ir mazākais iespējamais vārdu skaits, nezaudējot nozīmi. Citiem vārdiem sakot, tie ir lakoniski, kas vairo to skaistumu, tomēr vienlaikus vēstījuma ziņā tie nodot visu, kas nepieciešams.

(4) Kurānā ir nevainojams līdzsvars un stila konsistence starp tā emocionālajiem un intelektuālajiem pantiem. Drazs (Draz) ir atzīmējis, ka šādu skaistumu var novērot tikai un vienīgi Kurānā:

“Cilvēkā vienmēr ir aktīvi divi spēki: intelektuālais un emocionālais. Tiem ir dažādas lomas un virzība. Pirmais tiecas uzzināt patiesību un noskaidrot labo un derīgo, lai to pieņemtu. Otrais atzīmē sāpju un labpatikas jūtas. Perfekts it tas stils, kas vienlaikus apmierina abas šīs vajadzības, dodot intelektuālu apmierinājumu un emocionālu labpatiku… Vai mēs varam atrast šādu nevainojamu pilnību cilvēku radītā stilā? Mēs esam redzējuši zinātnieku un filosofu darbus, dzeju un prozu [un tomēr tie nevar sasniegt šo mērķi]…”[6]

Kurāna izaicinājums

Zinātnieki ir atzīmējuši arī citus brīnumainus Kurāna aspektus, tādus kā tā nevainojamā konsistence un pretrunu trūkums, Kurāna ietekme uz cilvēkiem, kas to klausās, u.tml., lai gan tas tika atklāts divdesmit trīs gadus ilgā laika posmā.[7] Tomēr tas, ko esam šeit apskatījuši, ir pietiekami mūsu ilustrācijas mērķim, jo esmu minējis tos aspektus, kas ietekmēja tieši mani ceļā uz islāmu. Turklāt manuprāt šeit minētais pietiekami demonstrē Kurāna brīnumaino dabu.

Muslimiem Kurāns ir Dieva runa – Dieva vārdi. Tādēļ nav pārsteigums, ka tos nav iespējams atdarināt. Dievs Kurānā to ir vēlējies padarīt ļoti skaidru visai cilvēcei, neatstājot vietas strīdiem, šaubām vai atrunām. Kurānā Dievs izaicina cilvēkus radīt jebko, kas varētu līdzināties Kurānam. Patiesībā izaicinājums iet pat tālāk – Dievs izaicina radīt kaut vienu nodaļu, kas līdzinātos Kurānā esošajai.

Šis izaicinājums ir spēkā arī šodien. Ikviens var mēģināt radīt ko līdzīgu Kurānam, pat ja tikai daļu no tā. Patiesībā Dievs dara cilvēcei skaidru faktu, ka neviens nekad nespēs radīt neko līdzīgu Kurānam.

Dieva izaicinājums parādās piecās dažādās Kurāna vietās. Šeit ir panti tādā secībā, kādā tie tika atklāti:

“Un, ja jūs šaubāties tajā, ko Mēs nosūtījām Mūsu kalpam, tad saceriet kādu sūru, līdzīgu šī [Kurāna sūrām], un sauciet savus lieciniekus[8], izņemot Allāhu, ja jūs esat patiesi! Bet, ja jūs to neizdarīsiet, un jūs to nekad neizdarīsiet, tad sargieties no Uguns, par kuras malku būs cilvēki un akmeņi un [kura] ir sagatavota noliedzējiem!” (Kurāns 2:23-24)

“Taču viņi saka: ‘Viņš to izdomāja!’ Atbildi: ‘Tad saceriet kādu sūru, līdzīgu šī [Kurāna sūrām], un pasauciet visus, kurus varēsiet, tik ne Allāhu, ja jūs esat patiesi!’ ” (Kurāns 10:38)

“Tomēr viņi saka: ‘Viņš to izdomāja,’ atbildi: ‘Tad atnesiet desmit izdomātas sūras kā šī [Kurāna sūras] un piesauciet, ko [vien] varēsiet, izņemot Allāhu, ja jūs esat patiesi!’ ” (Kurāns 11:13)

“Saki: ‘[Zvēru pie Dieva], ja savāktos cilvēki un džini, lai radītu ko līdzīgu šim Kurānam, viņiem neizdosies radīt ko līdzīgu tam, pat ja viņi būs viens otram par palīgu.’ ” (Kurāns 17:88)

“Vai arī viņi saka: ‘Viņš to [pats] izdomājis?’ Tak viņi vienkārši netic, – tad lai atnes tam līdzīgus vārdus, ja viņi runā patiesību!” (Kurāns 53:33-34)

Kopsavilkumā: ja kādam ir šaubas par Kurānu, tad lai viņš pieņem šo izaicinājumu.

Ļoti svarīgs pravieša teiktais un mans lēmums

Fakts par Kurāna brīnumaino dabu netika atklāts vēlāk – nebija tā, ka zinātnieki pēc pravieša dzīves laika to izpētīja un paziņoja par tā brīnumaino dabu. Nē, patiesi, šai Grāmatai bija jākļūst par pravieša Muhammada (s) lielāko no zīmēm. Ticīgie pravieša laikā meklēja kādu citu brīnumu – varbūt taustāmāku vai tādu, kas prasīja mazāk garīgās piepūles – bet Dievs darīja skaidru, ka Kurāns būs pietiekama zīme, lai liecinātu par pravieša patiesīgumu. Dievs saka:

“Un viņi saka: ‘Kāpēc viņam netiek dotas zīmes no viņa Kunga?’ Saki: ‘Zīmes ir tik pie Allāha vien, bet es esmu tikai skaidrs brīdinātājs!’ Vai tad viņiem nepietiek, ka Mēs nosūtījām tev Rakstu, kuru viņiem lasa? Patiesi, tajā gan ir žēlastība un atgādinājums ticīgiem ļaudīm.” (Kurāns 29:50-51)

Patiesi, ar šo grāmatu ir jāpietiek ikvienam, kas no sirds meklē patiesību. Nav vajadzības ne pēc kādiem citiem brīnumiem vai zīmēm. Tieši to Dievs būtībā saka ar šiem pantiem, un tieši to mana sirds un prāts atklāja, studējot Kurānu un salīdzinot to ar visiem citiem autoriem, kuri apgalvoja, ka tas nav patiesa Dieva atklāsme.

Arī pats pravietis ir izteicis kādu svarīgu apgalvojumu par šo zīmi un brīnumu, ko Dievs viņam bija devis. Tā kā viņš bija pēdējais pravietis, viņa zīmei un brīnumam bija jāatšķiras no tiem, kas bijuši pirms viņa. Tam bija jābūt brīnumam ar paliekošu ietekmi līdz pat Tiesas dienai. Patiesi, tas tāds ir. Pat vēl vairāk – tas ir atšķirīga tipa brīnums. Tas ir brīnums, kuru cilvēki var apdomāt un būt pilnībā pārliecināti par tā patiesīgumu. Pravietis teica: “Nav bijis neviens pravietis, izņemt vien kā Dievs deva viņam brīnumus, dēļ kuriem cilvēki viņam ticētu. Man (kā mans brīnums) ir dota šī atklāsme, kuru Dievs man atklāja. Tāpēc es ceru, ka Tiesas dienā man būs pats lielākais skaits sekotāju.” (Al-Bukhari) Apsverot zīmju, kas tika dotas pravietim, dabu, cilvēkiem nav atrunu viņam nesekot. Tādējādi, viņam būs, ja Dievs tā vēlēsies, lielākais skaits sekotāju Tiesas dienā.

Kurāns prasīja man pieņemt lēmumu – tāpat kā tas pieprasa šādu lēmumu no katra, kas ar to saskaras. Zīmes, kas norādīja uz tā brīnumaino dabu un faktu, ka tas ir patiesa Dieva atklāsme, vienkārši mani pārņēma. Neviens no centieniem noniecināt Kurānu vai noliegt pravieša patiesumu nebija gana stipri vai pietiekami loģiski, lai mani pārliecinātu. Tāpēc es, ar Kurāna starpniecību, pieņēmu islāmu – lai visa slava un pateicība ir Dievam.

______________________________

Autors: Džamāls Al-Din Zarabozo; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/548/miraculous-quran-part-11/  

(Article by: Jamaal al-Din Zarabozo; this article has been translated by www.parislamu.lv from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/548/miraculous-quran-part-11/)

______________________________

[1] John Naish, The Wisdom of the Quran (Oxford, 1937), p. viii.  Citēts Islam—The First and Final Religion, pp. 87.

[2] Viņa jūtas ir paustas A. J. Arberry, The Koran Interpreted (New York: MacMillan Publishing Co., 1955), p. 28.

[3] E. W. Lane, Arabic-English Lexicon (Cambridge, England: The Islamic Texts Society, 1984), vol. 2, pp. 1966-1967.

[4] Muhammad Abdullah Draz, The Quran: An Eternal Challenge (Markfield, United Kingdom: The Islamic Foundation, 2001), p. 69.

[5] Lai uzzinātu vairāk, skatīt Draz, passim.

[6] Draz., p. 97.

[7] Dievs saka Kurānā: “Vai tad viņi neapdomā (nepadomā, neprāto) Kurānu? Ja tas būtu ne no Allāha, viņi noteikti atrastu tajā daudz nesakritību.” (Kurāns 4:82)

[8]Vai nu tie būtu ticīgi vai neticīgie, Kurāns viņus ietekmēs. Piemēram, attiecībā uz ticīgajiem, Dievs saka: “Allāhs nosūtījis vislabākos vārdus – Rakstu ar savstarpēji līdzīgām un pāros atkārtojošām zīmēm, no kura tiem, kuri bīstas savu Kungu, pār ādu noskrien trīsas/šermuļi, pēc kā viņu āda un sirdis atmaigst [un rod mieru] Allāha pieminēšanā. Tā[8] ir Allāha vadība, ar kuru Viņš ved tos, kurus vēlas. Un, ja Allāhs kādu atstāj maldos, tad neviens viņu vairs vēst nespēj.” (Kurāns 39:23) No otras puses, par neticīgajiem, Dievs saka: “Un [zvēru pie Dieva], nudien Mēs izklāstījām šajā Kurānā [patiesību], lai viņi pieminētu pamācību, taču tas tikai vairo viņos novēršanos.” (Kurāns 17:41)



  • Atstāt komentāru