Ir taču svētdiena! Bērniem, Tikumi

10142013-7-must-read-books-for-kids-with-messy-rooms-amymascottBija laisks svētdienas rīts. Es joprojām vēl viļājos pa gultu. Man guļamistaba izskatījās pēc karalauka: drēbes uz grīdas, spēles un grāmatas visās malās un tam visam pa vidu – nepabeigtu vakariņu paliekas. Izdzirdēju soļus gaitenī un gatavojos vissliktākajam – mammas kārtējai garajai lekcijai. Durvīm paveroties, es aši palīdu zem segas, izliekoties guļam.

“Alī… Alī…!” mamma nopūtās, ienākot istabā.

“Mmm…” es klusi noņurdēju, aizlūdzot par to, ka viņa pēkšņi atcerēsies par zupas katlu uz plīts un metīsies uz virtuvi.

“Alī, es neiešu prom, līdz tu nebūsi laukā no savas migas.”

Kā gan mammas prot tik nevainojami nolasīt mūsu domas? Es pabāzu no segas savu izspūrušo galvu.

“Ko gan tu domā iesākt ar šo vietu, kas kādreiz bija guļamistaba, jaunais cilvēk?” mamma stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojusi.

“Mammu… ir taču svētdiena. Vai tad es nevaru kaut vienu dienu atpūsties? Es negribu neko darīt,” es protestēju.

Mammas skats atmaiga. Viņa pienāca tuvāk un apsēdās uz gultas malas: “Kas ir cilvēks, kurš tevi visvairāk iedvesmo?”

“Pravietis Muhammads (s),” es nočukstēju.

“Bet mani visvairāk iedvesmo Umm Aiman, pravieša audžumāte,” mamma teica.

Alī sarauca domīgi uzacis: “Es nekad par viņu neesmu dzirdējis.”

“Viņas īstais vārds bija Baraka bint Thalaba,” mamma turpināja, “sākotnēji viņa bija pravieša tēva Abdullāha verdzene.”

“Kāpēc viņa bija īpaša?” es ziņkārīgi jautāju.

“Kad pravietim bija seši gadi, viņa māte Āmina paņēma viņu līdzi uz Medīnu, apciemot viņas ģimeni Banu Nadždžar. Atceļā uz Meku, viņa saslima pie Abvas un mira. Šajā kritiskajā laikā, Baraka rūpējās par pravieti kā par pašas bērnu, un viņš mēdza viņu saukt par māti. Viņš deva viņai labās ziņas par to, ka viņa būs Paradīzē.” Mamma skaidroja.

“Vai tiešām?” biju pārsteigts.

“Jā. Viņa bija kā daļa ģimenes. Kad pravieša sieva Kadidža mira, Baraka bija ļoti noskumusi un sagatavoja viņu apbedīšanai. Tāpat tad, kad pravieša vecākā meta Zainaba mira, tā atkal jau bija Baraka, kas dziļās sērās sagatavoja viņu apbedīšanai.”

“Viņa bija ļoti drošsirdīga sieviete. Baraka piedalījās Uhudas, Khaiberas un Huneinas kaujās, rūpējoties par ievainotajiem. Viņa bija Zeida bin Haritha sieva, kurš bija viens no muslimu armijas ģenerāļiem un paša pravieša adoptētais dēls. Viņš mira mocekļa nāvē Mutahs kaujā. Barakai bija arī dēls vārdā Aimans, kurš izauga par ievērojamu pravieša līdzgaitnieku un tika notalināts mocekļa nāvē Huneinas kaujā. Viņas otrs dēls Usama bin Zeids arī vadīja muslimu armiju kā ģenerālis.”

“Iespaidīgi! Viņi visi bija karotāji!” biju izbrīna pilns.

“Pravietis ne tikai mīlēja viņu, bet arī viņai kalpoja. Reiz, kad viņi visi kopīgi sēdēja, pravietis dzēra ūdeni. Baraka palūdza viņam atnest ūdeni arī viņai. Aiša bija šokēta un jautāja, kā gan viņa atļāvās lūgt Dieva vēstnesim nest viņai ūdeni? Baraka atbildēja: ‘Kāpēc gan nē? Es viņam esmu daudz kalpojusi.’ ”

“Baraka vienmēr ļoti priecājās, kad pravietis viņu apciemoja. Viņa lika viņam priekšā izmeklētus ēdienus un dzērienus. Ja pravietis atteicās ēst, jo gavēja, viņa dusmojās. Un pravietis par to tikai smaidīja.”

“Migrācijas laikā no Mekas uz Medīnu, viņa piedzīvoja tik stipras slāpes, ka domāja, ka mirs. Pēkšņi Baraka ieraudzīja, ka pie viņas no debesīm lejā laižas ūdens bļoda, kas iesieta ārkārtīgi skaistā, baltā auklā. Viņa dzēra no tās tik, cik vēlējās. Šis bija Dieva brīnums īpaši priekš viņas. Kopš tā laika, Baraka teica, ka viņa nekad vairs nepiedzīvoja slāpes, pat ne karstākajās gavēņa dienās.”

“Vai tas tā bija tāpēc, ka viņa tik ļoti labi rūpējās par pravieti?” es jautāju.

“Jā, un arī par viņa ģimeni. Kad Medīnas liekuļi izvirzīja Aišai apsūdzības, Baraka teica: ‘Manām acīm un ausīm ir tikai pats labākais iespaids par viņu.’ Tas viņu ļoti ar Aišu satuvināja.”

“Vai pravietis mācīja viņai islāmu?”

“Baraka bija no Abesīnijas. Viņa izrunāja dažus vārdus ar etiopiešu akcentu. Kad viņa kaut ko nepareizi izrunāja, pravietis pacietīgi un mīloši viņu laboja. Viņa nevarēja pateikt ‘assalām aleikum’. Tā vietā, viņa teica ‘assalām la aleikum’. Pravietis centās iemācīt viņai, kā teikt pareizi, bet kad viņa to nespēja, tad viņš deva viņai padomu labāk klusēt, jo viņas nepareizās izrunas dēļ mainījās arī vārdu nozīme.”

“Kad pravietis mira, Baraka raudāja un iegrima dziļās skumjās, jo nespēja paciest atšķirtības sāpes. Apkārtējie bija par to pārsteigti, jo viņa jau bija piedzīvojusi tik daudz ciešanu un zaudējumu, bet nekad viņi nebija viņu redzējuši tik dziļi sērojam. Pēc dažām dienām, viņu apciemoja Abu Bakrs un Umars, lai mierinātu viņu un palīdzētu viņai justies labāk. Bet viņa sāka raudāt, sakot, ka līdz ar pravieša nāvi, apstājušās ir arī Kurāna atklāsmes. To dzirdot, abi pravieša līdzgaitnieki arī sāka raudāt.”

“Viņa noteikti ļoti mīlēja pravieti,” es skumji noteicu.

“Ikviena māte tā mīl savu bērnu. Un tie bērni, kas klausa savas mātes, kļūst par viņu acuraugiem.” Mamma atbildēja ar smaidu uz lūpām.

Es paraudzījos sev apkārt un sajutos vainīgs. Mamma piecēlās un sāka iet uz durvju pusi. Es zināju, kas man jādara. “Mammu!” es saucu viņai pakaļ. “Nāc atpakaļ pēc piecpadsmit minūtēm, un es tevi pārsteigšu!”

Mamma pienāca pie manis un, mani apmīļojot, teica: “Es nevaru vien sagaidīt, kāds tad būs tas pārsteigums.”

Tiklīdz mamma bija laukā pa durvīm, es ķēros pie darba darīt to, kas man visvairāk riebās – kārtot istabu! Tikai priekš mammas.

__________________________

Autore: Rana Rais Khan; avots: www.hibamagazine.com



  • Atstāt komentāru