Muhammada (s) dzīve (4/12) Sunna

Muhammada (s) dzīve (4/12): Vajāšanas Mekā6f5af0ff2af5e259164ee1b12ba18003

Pirmie muslimi

Vairākus gadus Pravietis (miers viņam un Dieva svētība) aicināja pievērsties islāmam ģimenes locekļus un tuvākos draugus. Pirmā sieviete, kura sekoja viņa aicinājumam, bija viņa sieva Hadidža, pirmais bērns – Ali, brālēns, kuru viņš pieņēma audzināšanā, pirmais nebrīvais – Zeids, bijušais vergs, kurš pēc tam kļuva par Muhammada (s) kalpu. Abu Bakrs bija pirmais pieaugušais, brīvais vīrietis, kas pieņēma islāmu. Pēc vairākiem gadiem Pravietis (s) teiks par viņu: „Visi, kurus es saucu uz islāmu, sākumā šaubījās, izņemot Abu Bakru.” Vēlāk Dievs pavēlēja savam Sūtnim (s) aicināt uz islāmu atklāti un cīnīties pret elkdievību. Sākumā Kuraišu vecākie vienkārši ignorēja mazo muslimu grupu, uzskatot, ka Muhammads (s) nodarbojas ar pašapmānu. Bet muslimu skaits auga, un tiem pievienojās nabadzīgie un apdalītie (un tas nozīmē – gatavie atriebties). Kuraišu līderi tad saprata, cik nopietns drauds ir jaunās ticības sekotāji pašreizējai reliģijai un Mekas labklājībai. Tomēr viņi neplānoja atklāti pretoties: drūms piemērs viņiem bija Jatriba – pilsēta, kurā plosījās cilšu savstarpējās nesaskaņas. Kuraiši lieliski saprata, ka viņu spēks ir vienotībā, tādēļ gaidīja izdevīgu momentu. Turklāt Hašimītu klana paražas noteica, ka savējie ir jāaizstāv, lai kādi arī krāpnieki tie nebūtu vai par cik negodīgiem tie netiktu uzskatīti. Viņi samierinājās ar ņirgāšanos, kas varbūt ir efektīvākais vidusmēra cilvēka ierocis pret patiesības uzliesmojumu, jo tas neprasa vardarbībai raksturīgo iesaistes līmeni. Abu Talib jau pārstāja pierunāt brāļadēlu riskēt ar sevi un savu cilti. „Ak, tēvoci,” teica viņam Muhammads (s), „ja vien par atteikšanos no tā viņi man iedotu sauli labajā rokā un mēnesi – kreisajā, es neatteiktos no savas lietas, kamēr Dievs nedāvās man uzvaru, vai kamēr es neiešu bojā.” Abu Talibs nopūtās: „Ak, mans brāļadēls, es tevi nepametīšu.” Spriedze pilsētā arvien vairojās: Muhammada (s) ietekme pieauga, apdraudot veco Kuraišu vadību un ienesot sašķelšanos viņu ģimenēs. Šī ietekme vēl vairāk apdraudēja izveidoto kārtību, kad jaunās atklāsmes sāka atklāti nosodīt cietsirdīgos Mekas bagātniekus, viņu skopumu, mantkārību un vēlmi pār visu valdīt. Opozīciju vadīja Abu Džahls, Abu Lahabs un viņa znots Abu Sufjans – jaunietis, kas bija talantīgāks par viņiem visiem. Otrais Muhammada (s) tēvocis Hamza turpināja ieņemt neitrālu pozīciju. Reiz, atgriežoties no medībām, viņš izdzirdēja, kā izsmej viņa brāļadēlu. Viņš tik ļoti sadusmojās, ka atrada Abu Džahlu, iesita viņam ar savu loku pa galvu un paziņoja, ka ir pieņēmis islāmu.

  • Vajāšanu sākums

Trešā pravietošanas gada beigās, Muhammads (s) saņēma pavēli: „Celies un brīdini,” ar kuru sākās atklāta Dieva vēsts sludināšana. Pravietis runāja par elkdievības bezjēdzību, par to, ka Dievs ir Viens un Visuvarens, par ko liecina dienas un nakts, dzīves un nāves maiņa… Kuraišu pacietībai beidzot pienāca gals, jo Muhammads (s) klaji apvainoja viņu dievības. Sākās pašu nabadzīgāko un neaizsargātāko muslimu vajāšanas – par viņiem ņirgājās un viņus pazemoja. No Muhammada (s) slepkavības viņus atturēja bailes, ka Hašimītu cilts par to atriebsies. Apņēmības pilns Pravietis (s) turpināja piesaukt, brīdināt un draudēt, kamēr Kuraiši darīja visu, lai izsmietu viņa mācības, un nomāktu viņa sekotājus.

  • Bēgšana uz Etiopiju (Abisīniju)

Pirmos četrus gadus muslimi bija vienkārši ļaudis, kas nespēja pretoties naidīgiem uzbrukumiem, kuri pastiprinājās ar katru dienu. Tad Muhammads (s) ieteica viņiem pārcelties, kaut uz laiku, uz Etiopiju (tajā laikā Abisīniju), lai būtu taisnīgā valdnieka Negusa aizsardzībā. 614. gadā uz kristīgo Etiopiju devās aptuveni astoņdesmit muslimi. Šī bēgšana un aizsardzības meklēšana svešā valstī vēl vairāk sadusmoja jau tā niknos Mekas vadoņus. Viņi aizsūtīja sūtņus pie Negusa ar pieprasījumu izdot viņiem bēgļus. Valdnieka klātbūtnē notika debate, kurā muslimi uzvarēja, pastāvot uz to, ka viņi pielūdz to pašu Dievu, ko kristieši, un nolasot no Kurāna citātus par jaunavu Mariju. Izdzirdot šo fragmentu, Negus apraudājās un teica: „Zvēru pie tā, ko atnesa sev līdzi Jēzus! Gan viens, gan otrs – no viena avota!” Neskatoties uz apspiešanu, muslimu skaits Mekā auga. Kuraiši jau bija nopietni uztraukušies par radušos situāciju. Elkdievība pie Kābas – svētās vietas, uz kuru visi Arābijas iedzīvotāji veica svētceļojumu – bija Kuraišiem izdevīga. Svētceļojuma sezonas laikā viņi izlika uz katra ceļa, kas veda uz Meku, pa cilvēkam, lai tie brīdinātu svētceļotājus no trakā, kurš sludina Mekas iedzīvotāju vidū. Kuraši mēģināja vienoties ar Muhammadu (s), piekrītot pieņemt viņa reliģiju, ja viņš tajā atstās vietu viņu dievībām un starpniekiem starp cilvēkiem un Dievu. Viņi apsolīja iecelt Pravieti (s) par savu valdnieku, ja viņš pārstās uzbrukt elkiem. Tomēr Muhammada (s) nepiekāpība izjauca visus viņu plānus.

  • Umars pieņem islāmu

Par vienu no nozīmīgākiem notikumiem islāma attīstības vēsturē kļuva Umāra ibn Al Khataba, kas bija viens no ietekmīgiem jauniešiem pilsētā, pievēršanās šai reliģijai. Sadusmots par jaunās reliģijas, kura tik ļoti atšķīrās no tā, kam viņš ir ticējis līdz šim, panākumiem, Umars zvērēja nogalināt Muhammadu (s), neskatoties uz sekām. Bet pirms tam viņam bija jātiek galā ar savu ģimeni, jo Umara māsa un viņas vīrs bija pieņēmuši islāmu. Dusmās viņš ielauzās viņu mājā un sastapa viņus, lasot “Ta Ha” sūru (Kurāna nodaļu). Umars iesita māsai, tad nokaunējās par savu rīcību un palūdza, lai viņam iedod vīstokli, ko viņi lasīja. Māsa pieprasīja, lai viņš veic rituālo apmazgāšanos, un tikai tad iedeva viņam vīstokli. Lasot Kurānu, Umara piedzīvoja ārkārtīgas pārvērtības – viņa sirds atmaiga un saskanīgie, maigie, bet tajā paša majestātiskie Atklāsmes vāri izmainīja Umaru uz visiem laikiem. Viņš aizgāja tieši pie Muhammada (s) un pieņēma islāmu. Tādus cilvēkus kā Umars neviens nevarēja apspiest, jo viņi ieņēma pārāk nozīmīgu vietu sabiedrībā. Bet vairums muslimu bija vai nu nabadzīgie, vai vergi. Nabadzīgos piekāva, bet vergus spīdzināja, lai piespiestu viņus atstāt šo reliģijas. Muhammads (s) nespēja viņiem palīdzēt un viņus pasargāt. Tumšādainu vergu vārdā Bilals, sasēja un kailu atstāja nomirt no slāpēm zem atklātiem saules stariem, uzliekot viņam uz krūtīm lielu akmeni. Pagāni mēģināja pierunāt viņu atteikties no reliģijas, apsolot pārtraukt viņa mokas, bet Bilals atkārtoja „Ahad! Ahad!” (tulk. no arābu val. Viens! Viens! (par Dievu)). Par milzīgu summu Abu Bakram izdevās izpirkt pusdzīvo Bilalu. Viņu aprūpēja un atgrieza pie veselības Pravieša (s) mājā, un drīz viņš kļuva par pašu tuvāko un mīļāko Muhammada (s) sekotāju. Kad vēlāk tika risināts jautājums par to, kā aicināt ticīgos uz lūgšanu, Bilalu iecēla par pirmo muezzinu (cilvēks, kurš no masdžidas – muslimu lūgšanu vietas – skaļā balsī aicina uz lūgšanu) islāma vēsturē. Garš, slaids, tumšādains vīrietis ar spēcīgu balsi, un, kā par viņu runāja, kraukļa seju zem sirmu matu cekula: cilvēks, kuram saule ciešanu laikā izdedzināja visu, izņemot mīlestību pret Dievu un Viņa sūtni.

  • Vīstokļa iznīcināšana

Sadusmotā Mekas elite Abu Džahla vadībā sastādīja oficiālu dokumentu, kurā paziņoja ka boikotēs visu Hašimītu cilti līdz brīdim, kad viņi izdos Muhammadu (s): ar Hašimītiem netiks noslēgti nekādi tirdzniecības darījumi un ar viņu ļaudīm neviens neprecēsies. Trīs gadu laikā Pravietis (s) un pārējie muslimi bija spiesti dzīvot izolēti no visas pilsētas, nespējot ne kontaktēties ar radiniekiem, ne tirgoties, un pat ne nopirkt pārtiku. Visbeidzot, nedaudziem mazāk nežēlīgiem Kuraišiem apnika ievērot šo boikotu. Tika nolemts pārskatīt lēmumu. Toreiz izveidotais boikota dokuments glabājās Kābas iekšienē. Kad viņi iegāja Kābā pēc papīra, viņi konstatēja, ka to ir apēdušas baltās skudras. Kukaiņi bija iznīcinājuši gandrīz visu dokumentu, atstādami neskartu tikai nelielu daļu ar vāriem „Bismika Allahuma” (tulk. no arābu val. „Tavā vārdā, Kungs”). Cilts vadoņi, ieraugot šo brīnumu, atteicās no boikota. Meka atkal atvēra durvis Muhammada (s) priekšā. Vienlaikus opozīcija arvien pastiprinājās. Bija sarežģīti sludināt Mekas iedzīvotāju vidū, bet mēģinājums aicināt cilvēkus pievērsties islāmam Taifas pilsētā nevainagojās ar panākumiem. Pravietiskā misija nenoritēja tā, kā Muhammads (s) bija to gaidījis, taču ikgadējā svētceļojumu sezonā viņš beidzot sastapa mazu grupu cilvēku, kas labprāt viņu uzklausīja. ______________________________ Autors: IslamReligion.com; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lvpārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/172/muhammad-s-biography-part-4/ (Article by: IslamReligion.com; this article has been translated by www.parislamu.lv from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/172/muhammad-s-biography-part-4/)



  • Atstāt komentāru