Abu Bakrs, Patiesīgais: Mēs esam divi, un Dievs – trešais ar mums

Gadu starpība starp pravieti Muhammadu (s) un viņa tuvāko sekotāju Abu Bakru bija mazāk nekā trīs gadi. Abi piederēja pie kureišu cilts. Liela daļa Muhammada (s) dzīves pagāja salīdzinošā nabadzībā. Savukārt Abu Bakra ģimene, gluži pretēji, vienmēr bija turīga. Gan viens, gan otrs bija klusi un kautrīgi pēc dabas, un abi nekad neatzina pagānismu. Kad Muhammads (s) kļuva par pravieti, pirmais, kurš atsaucās uz viņa aicinājumu, bija Abu Bakrs. Ne mirkli nešauboties, viņš nostājās uz islāma ceļa, un pārliecinoši gāja pa to līdz pat savas dzīves beigām.

Abu Bakrs pilnībā uzticējās savam draugam, tādēļ arī pieņēma islāmu tik viegli. Viņš jau zināja, ka Dievs ir Viens un tikai Viņš ir pielūgsmes un godbijības vērts. Tādēļ, kad Muhameds atnāca ar islāma vēsti, Abu Bakrs tajā ieraudzīja nevis kaut ko jaunu un radikālu, kā citi Mekas iedzīvotāji, bet savas pārliecības apstiprinājumu. Pēc Abu Bakra meitas Aišas teiktā, viņas tēvs nekad nenoliecās elku priekšā. Pats Abu Bakrs atceras, ka reiz tēvs viņu atveda uz elku pielūgsmes vietu un atstāja starp statujām. Puisēns paskatījās uz nedzīviem elkiem un pajautāja, ko tie viņam spēj dot. Nesadzirdot atbildi, Abu Bakrs nolēma, ka nav jēgas pielūgt to, kas nespēj ne dzirdēt, ne redzēt. Viņš iekšēji saprata, ka elki nav pielūgsmes vērti.

Pielūdzot Vienu Dievu un atbalstot savu labāko draugu Muhammadu (s) agrīnajās islāma dienās, Abu Bakrsam piedzīvoja nemitīgas vajāšanas un tika bieži nežēlīgi piekauts. Vairums Mekas iedzīvotāju ienīda Muhammadu (s) dēļ viņa nestās vēsts. Tie aizstāvēja savus elkus arī tādēļ, ka saņēma ienākumus no svētceļotājiem, kuri nāca pielūgt vienu vai vairākus Mekā esošos elkus. Jaunā reliģija draudēja izbeigt šo sistēmu.

Pārcelšanās

Tā kā Mekas iedzīvotāji pastāvīgi nežēlīgi vajāja muslimus, Muhammadam (s) nācās aizsūtīt daudzus no viņiem prom no pilsētas, lai nodrošinātu viņu drošību. Otrā no divām emigrācijām bija uz Jatribu, kuru vēlāk nosauca par Medīnu. Šī pārcelšanās bija rūpīgi izplānota. Divas Jatribas ciltis noslēdza vienošanos ar pravieti Muhammadu (s), apsolot viņam palīdzību un atbalstu. Muslimi ieguva iespēju mazās grupās pārcelties uz Jatribu, lai neizsauktu aizdomas, bet pats pravietis Muhammads (s) nevarēja pamest Meku, kamēr nebija saņēmis atļauju no Visuvarenā.

Reiz, kādā karstā dienas vidū, pravietis Muhammads (s) atnāca pie Abu Bakra. Parasti šis dienas laiks tika veltīts atpūtai, tādēļ pilsētas ielas bija tukšas. Abu Bakrs saprata, ka viņa draugs izvēlējās šo laiku ar nodomu – bija gaidāms kas svarīgs. Muhammads (s) palūdza Abu Bakru ‘atbrīvot māju’ no svešiem cilvēkiem, lai apspriestu kaut ko divatā. Abu Bakrs atbildēja: “Šī ir arī tava ģimene.” Tad pravietis iegāja mājā un paziņoja, ka Dievs atļāva viņam pārcelties. Aiša atceras, ka Abu Bakram pat bija asaras acīs, kad viņš uzzināja, ka tieši viņam bija jāpavada Muhammads (s) šajā grūtajā ceļojumā.

Ceļš solījās būt bīstams, tomēr ne tas izsauca Abu Bakra asaras. Viņš raudāja aiz laimes, jo vairāk nekā desmit nākamās dienas, viņš pavadīs kopā ar tuvu draugu, uzzinot vairāk par pareģojumu, reliģiju, Visuvareno… Abu Bakrs sagatavoja kamieļus, un tajā pašā naktī divi draugi slepus pameta pilsētu, lai dotos tumšajā tuksnesī.

Pakaļdzīšanās

Izrādījās, ka tieši šajā naktī Mekas iedzīvotāji bija noorganizējuši uzbrukumu pravietim. Doma par to, ka iespēja ir zaudēta, padarīja viņus trakus! Meklētāju grupas tūlīt pat devās apsekot apkārtni. Pagāni saprata, uz kurieni bēglis bija devies, bet drošības labad sekotāji tika izsūtīti visos virzienos. Trīs dienas pravietis Muhammads (s) un Abu Bakrs slēpās alā uz dienvidiem no Mekas…

Vienreiz pagāni pienāca viņiem tik tuvu, ka Abu Bakrs spēja saskatīt to apavu zoles virs sevis. Viņu pārņēma bailes par pravieti. Viņš nočukstēja: „Dieva sūtni, ja viņi paskatīsies uz leju, viņi mūs ieraudzīs.” Pravietis Muhammads (s) atbildēja: “Abu Bakr, ko tu teiksi par diviem cilvēkiem, ar kuriem kopā trešais ir Dievs?” Par šo gadījumu Visuvarenais sūtīja ajātu:

“Ja jūs nepalīdzēsiet viņam (pravietim Muhammadam), tad Allāhs viņam jau ir palīdzējis, kad tie, kuri noliedza, padzina viņu kā vienu no diviem, kad viņi abi [atradušies] alā, kad viņš teica savam līdzbiedram: “Nebēdā, jo Allāhs ir ar mums!”, un Allāhs nolaida Savu mieru pār viņu un stiprināja viņu ar karapulku, kuru jūs neredzējāt, un darīja to vārdu, kuri noliedza, par viszemāko. Un Allāha vārds – tieši tas ir visaugstākais. Un Allāhs ir Varens un Gudrs.” (Kurāns 9:40)

Atriebību alkstošie pagāni atradās pie alas, bet neviens no viņiem neiedomājās ieskatīties iekšā. Zirneklis noauda tīklu priekšā alas ieejai, kas rosināja domāt, ka šeit neviens nav bijis ilgu laiku. Pēc drauga vārdiem, Abu Bakrs saprata, ka Dieva varenība var parādīties pašās negaidītākajās situācijās. Ar Dieva palīdzību, niecīgs un trausls zirneklītis, izrādījās spēcīgāks par veselu armiju. Tas vēl vairāk nostiprināja Abu Bakra sirdi. Divi draugi, vienoti ar vienu ticību, mīlestību pret Visuvareno un rūpēm par muslimu nākotni devās tālāk ceļā.

(nobeigums sekos)

_____________________________________

Autore: Aiša Steisija; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: https://www.islamreligion.com/ru/articles/1917/

(Article by: Aisha Stacey; this article has been translated by www.parislamu.lv from the English article at https://www.islamreligion.com/ru/articles/1917/ )