Latviešu muslimu stāsti: Agnese (2/2) Latviešu muslimu stāsti, Muslimu pasaule

Kā es nonācu līdz islāmam: Agneses stāsts (2/2)

bd21ed1b680b176d20f1fee6d4884286Islāmticības pieņemšana

Tātad, lasīju Korānu. Un meditēju par to, ko tajā lasīju.

Piemēram, ja dzīve ir kā diena, un nāve ir kā nakts, tad rītausmai atnākšana ir kā piedzimšana no jauna. Un es domāju par Paradīzi. Dzīvot, mirt un mūžībā aiziet – tas nepieder man, tas nāk no Dieva. Un ka kristietībā tās vērtības bija kļuvušas pašķidras un neprecīzas. Man likās, ka kristietība bija kļuvusi par tadu kā mākslas muzeju. Un ka nevar jokot ar to, ka mūžību sēdēsi Ellē vai Paradīzē! Es islāmā redzēju stabilitāti.

Aizdomājos par tādu dienu, gadaskaitli, kurā manis vairs nebūs. Un bija bailes. Lielas bailes. Bailes no nezināmā. Agrāk dzīvoju aizvērtām acīm, negribējās par to daudz domāt. Bet Korāns mani pamodināja. Korānā teikts, ka Paradīze ir manas mājas. Un man vairs negribējās izšķiest dzīvi vējā.

Atceros, ka noskatījos muslima lūgšanos (Solā): es paliku pavisam klusa un maza, aizturēju elpu un vēroju. Tas bija tā, it kā es pati savā veidā piedalītos šajā lūgšanā. Tā bija vakara lūgšana (Maghribs), kas tiek izddziedāta balsī. Man pa ķermeni tirpas skrēja. Cilvēks jau nav dzīvnieks, un dzīvnieks nav augs. Mums visiem ir vajadzīga reliģija, ticība un lūgšanas. Ticība ir mūsos ieprogrammēta tāpat kā elpošana, runāšana un staigāšana. Manuprāt, ikkatrs cilvēks tic. Pat ateists tic kaut kam – naudai, piemēram. Un es sajutos ļoti labi. Islāmā jutos kā mājās.

Atzinu, ka Korāns ir arī mans ceļvedis – kā sarkanā un zaļā gaisma. Tas ir kā neēst saldas konfektes, lai gan tās bērniem ļoti garšo, bet zobos veido caurumus. Ka mana dzīve bez Korāna būtu kā traukties ar pilnu ātrumu pa šoseju automašīnā bez bremzēm. Ka Allāhs radīja cilvēku un tā lietošanas instrukciju: kā dzīvot, kā nokļūt Paradīzē. Un ka dzīvot bez instrukcijas būtu nodarīt sev ļaunu.

Es nonācu pie apziņas, ka Muhameds (sa) ir pēdējais no vēstnešiem. Ka Allāhs stāv pāri laikam un telpai, un ir ļoti grandiozs. Ka mūsdienās tādu atbildību plecos nesot, ļaudis vienkārši sajuktu prātā. Ka parastam cilvēkam tādas atklāsmes nav iespējams nest – tātad iņam, Muhamedam (sa), ir jābūt ļoti īpašam.

Tātad ticība bija; kāpēc vilcinājos? Likās, ka man jābūt perfektai, lai pievienotos islāmam. Ka esošie muslimi mani kritizēs, jo daudz ko nezinu. Bet tad nospriedu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai ar to jokotos. Un ja nu no rīta vairs nepamostos?

Prasīju kādam muslimam: kas man jādara, ja nu es gribētu kļūt par muslimu? Es veicu rituālo apmazgāšanos, un liecināju šahadu (ticības apliecību):

« Ašhadu an lā ilāha illa-llāh, va ašhadu ana muhammad rasūlu-llāh. »

(Es apliecinu, ka Allāhs ir vienīgais pielūgšanas vērtais, un apliecinu, ka Muhammeds ir pēdējais no vēstnešiem.)

Lūk, tā es kļuvu par muslimu 24 gadu vecumā.

Mana ikdiena kopš pievienošanās islāmam

Vai esmu radikāli izmainījusies? Esmu tā pati Agnese, mazliet klusa un kautrīga, ar zilpelēkām acīm. Manījusies ir mana ikdiena. Vadlīnijas, ar kurām tagad stūrēju pa dzīvi, mani pasargā un padara labāku. Zinu, ka Korāns ir patiesība. Un ka man nevajag smagi kļūdīties, lai saprastu, ka manis izdarītās izvēles ne vienmēr ir pareizas. Korāns ir ceļvedis. Esmu neizsakāmi pateicīga Muhamedam (sa) un viņa rādītajam piemēram visai cilvēcei.

Islāms ir mans dzīvesveids, no pēdu pirkstiem līdz matu galiņiem. Islāms mani nediskriminē un neprasa no manis vairāk nekā patiesībā spēju dot. Islāmā ir ļoti viegli. Islāms man atgādināja manu patieso vērtību, lomu un tiesības. Es tajā esmu perfekta ar visiem līkumiem, kaprīzēm un emocijām: Mēs tevi tādu radījām ar nolūku.

Manas mājas skapjos vairs neatrast noteiktus produktus, jo īpaši tos, kuri kaitē cilvēka veselībai. Ja tomēr būs kaut kas, tad tas aiz neziņas. Bet es gribu zināt. Un jo vairāk es uzzinu par islāmu, jo vairāk man ir vēlme uzzināt vēl vairāk. Tāda kā mūžizglītības programma.

Studijas augstkolā, un visi tie grādi izrādījās vistīrākie māņi. Francijā iebraucot, mana ikdiena pārvērtās mocībās: pirku veikalos produktus ar īsiem lietošanas derīguma termiņiem. Nesu mājās citu lietotās drēbes, mazgāju un liktu plauktos. Kā uz to šodien raugos ? Ar pateicību. Alhamdulillah! (Paldies Allāham)! Visa mana dzīve un tajā pieredzētais man “atvēra acis”, un es pamodos. Par vērtībām. Par to kā nodzīvot dzīvi. Dzīve ir ļoti īsa, bet Paradīze… mūžīga. Un šodien man gribas būt labai un laipnai, nu tādai, ka pat viscietākajai sirdij paliktu grūti man nodarīt pāri.

Mana garderobe? Divas drēbju gabali: kleita no pleciem līdz potītēm, un lakats, kas nosedz no matu galiem līdz ceļgaliem. Ģērbšanās stils? Nav tāda viena, noteikta. Katra sieviete pati labi pazinās ko un kāpēc viņa valkā, pati izvēlas. Neliekas, ka islāmā ir tāds noteikts ģērbšanās stils. Es šīs drēbes šuju sev pati, un tās ir vienkāršas un ērtas. Un man mājās nav šujmašīnas. Pagaidām vēl ne. Šuju sev trīs metru kleitas, nevis 30 cm “jostas”. Tās jostas ir ekonomiski izdevīgas uzņēmumam, nevis man.

Un muslims? Nepameta vienu, apprecēja un kļuva par manu vīru. Kāpēc vairs nevelku laulības gredzenu? Man laulība nav tikai par gredzeniem un baltām kleitām ar pērlītēm: tā ir dzīvot kā vienam, vienlaikus esot diviem. Tā ir sapratne, cieņa, un pakļaušanās Dievam. Uzskatu, ka vīrietim ir jāzin cieņas robežas, neatkarīgi no tā, vai sieviete ir precēta vai nē. Es neesmu lops, kuru iezīmē: brīva vai pāros dalīta. Es esmu muslima ar visu no tā izrietošo. Zinu savus pienākumus, tiesības un īpatnības. Un ticu Dievam. Tas ir Allāham.

Reizēm dodos uz mošeju, lūdzos, attīros un paklausos lekcijas.

Arābu valodu mācos jau ceturto gadu.

Šodien atceroties to, kāda es biju agrāk, paliek kauns. Liekas, vissmagāk ir bijis atzīt, ka biju upuris. Modes upuris. Naudas upuris. Citu cilvēku interešu upuris. Stereotipu upuris. Agrāk domāju, ka uz Eiropu ļaudis brauc, jo pie ‘mums’ ir labāk. Šodien saku, ka nav tāda ‘labāk’, ir tikai ‘savādāk’.

Koncerti un teātra izrādes? Skatos, protams, nekādu problēmu. Bet tas tikai apstiprina manu pārliecību, ka pati vairāk tā negribu.

(Assalamu Aleikum Wa Rahmatullah)

Lai miers ir ar jums un Allāha svētība!

Agnese

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.lv – ļoti gaidīsim!

————————————–

“Latviešu muslimu stāsti” rakstu sērija:

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (1/2)

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (2/2)

Latviešu muslimu stāsti: Ilze Leila



  • Atstāt komentāru