Latviešu muslimu stāsti: Ilze Leila Latviešu muslimu stāsti, Latvijas muslimu kopiena, Muslimu pasaule

Dievs ir ar mani: Ilzes Leilas islāma pieņemšana

hqdefaultKopā ar vīru un diviem dēliem, Ilze Leila dzīvo Ēģiptē, kur viņa ir veiksmīga tūrisma biznesa īpašniece.

Esmu visai bieži atgriezusies starta pozīcijā, lai uzsāktu „jaunu dzīvi”. Cik sevi atceros, esmu meklējusi to ĪSTO ceļu un, kad to neizdevās atrast, atgriezusies pie starta un meklējusi no jauna. Tagad, savos trīsdesmit ar astīti, es atkal esmu uzsāku jaunu virzienu un beidzot ir skaidrs, ka šoreiz ir pareizi.

Lai izstāstītu, ko man nozīmē Dievs, manuprāt, ir jāsāk no paša sākuma – no pirmajiem iespaidiem un secinājumiem.

Islāms – sieviešu izmisums

Kopš bērnības esmu lasījusi pasakas par austrumu skaistulēm, kuras dzīvo paslēptas zem harēma plīvura. Šodien, turpretī, lasu par terorismu, skarbumu, izmisumu. Ne velti masu mēdijus sauc par trešo spēku, jo faktus jau var pastāstīt dažādi, un cilvēku galvas ir tik viegli sajaukt, īpaši tad, ja runa ir par tālo un nezināmo. Pēc grāmatas „Allāha līgavas” izlasīšanas, mans spriedums par šo reliģiju bija skaidrs – Islāms ir sieviešu izmisums.

Islāms – ziepju burbulis

Jau tuvāk ar šo reliģiju iepazinos Turcijā. Biju gide, daudz lasīju, jautāju kolēģiem–muslimiem un vēroju viņus. Interesanti, ka sastapu divas realitātes – Kurānā un vispārējā teorijā par šo reliģiju ir stingri likumi un noteikumi, kas šķiet nesaprotami un pārspīlēti mums, neticīgiem. Bet reālajā dzīvē ar puišiem apmeklējām dažādas izklaides vietas, vedu viņiem suvenīrus no Latvijas – Latvijas Balzamu, LIDO desiņas. Ar laiku sapratu, ka galvenā pazīme, ka šeit dzīvo muslimi, ir neskaitāmas masdžidas, viena par otru krāšņāka. Tikai ieskatoties tajās varēju redzēt pāris večuku, kuri kaut ko murmināja zem deguna.

Tomēr Turciju es uzskatu par manī notikušo pārmaiņu sākumpunktu, jo īsi pirms sezonas beigām man sanāca aizvest tūristus uz Stambulu. Viens no apskates objektiem bija Zilā masdžida. Atzīšos, ka gaidīju īsti nezinu ko – laikam kādu Augstāku Spēku, Elpu. Viņa klātbūtni. No šīs slavenās masdžidas, es atceros daudz cilvēku, kuriem rokās ir kurpes un nepārtrauktu skaņu, kas rodas fotografējot.

Pēc Zilās masdžidas apmeklējuma, laidu tūristus izbaudīt austrumu tirgus burvību, bet pati izlēmu pastaigāties. Kājas pašas aiznesa pie nelielas un necilas masdžidas. Nezinu, kur man radās drosme ieiet tajā, neskatoties uz to, ka tur nebija nevienas sievietes. Man atmiņā ir palikušas ļoti interesantas izjūtas. Es iegāju masdžidā. Es apsēdos uz zemes pašā aizmugurē, pie sienas un lūdzos. Atceros tikai to klusumu, mieru sirdī un sajūtu, ka Viņš tomēr IR.

Islāms – ciešanas un apgrūtinājumi

Uz Ēģipti es atbraucu Ramadāna gavēņa vidū. Ar interesi vēroju, ka cilvēki tomēr ievēro Allāha likumus un cenšas pēc tiem dzīvot, bet paradokss – laimi tie viņos neizsauca. Atceros, ka tas bija laiks, kad pirmo reizi izlasīju hadīsu, kurā Pravietis (saas) uzsvēra, ka reliģija ir viegla, ka Allāha mērķis nav bojāt cilvēkiem dzīvi. Tas tā teikts grāmatās, bet dzīvē – gavēņa ciešanas un apgrūtinājumi.

Visi muslimi nonāks Paradīzē

Dzīve mani saveda kopā ar jaunu puisi. Sajūsminātām acīm, viņš stāstīja, cik šī reliģija ir skaista, miera pārpilna un nemaz nav grūta. Allāhs visus mūs mīl, piedod, visi muslimi seko vienīgai un pareizai reliģijai un kas nav mazsvarīgi – VISI muslimi nonāks Paradīzē. Šie skaistie vārdi nāca kopā ar mīlestības apliecinājumiem un es ļāvos, es ticēju. Kad apjautājos par gavēņa ciešanām un grūtībām, man stāstīja, ka aizliegumi ir tikai dienā. Lūgšanas? Ja nelūdzas, ir slikti, bet Allāhs visu piedod. Allāhs neprasa oficiālas laulības? Nē, jo Allāhs redz, kas notiek mūsu sirdīs. Man šķita dīvaini, ka atkal rakstītais ar reālo nesakrīt, bet es lidoju, jo man gribējās lidot.

Pēdējā cerība

Es paliku stāvoklī un mans lieliskā muslima–vīrieša ziepju burbulis pārplīsa. Viss skaistais un iedomātais sabruka. Tik daudz asaru un bezcerības kā tajos pāris mēnešos nav bijis visā manā dzīvē kopā ņemot. Es sapratu, ka ir tikai viena izeja. Ir jāpieņem Islāms. Tāds praktisks darījums – es kļūstu par muslimu, vīrietis mani atsāk mīlēt, un mēs nodzīvojam mūžu laimīgi un mirstam abi vienā dienā.

Sāku meklēt informāciju, lai uzzinātu, kas man ir jādara, lai par tādu kļūtu. Maisījās pa galvu doma – kristieši kristās, tātad arī te ir jāveic konkrētas darbības un lieta darīta. Tā bija kā tāda izmisušas sievietes pēdējā cerība.

Tie nav tikai vārdi

Es atceros šo vakaru, kad sēdēju savā guļamistabā. Es saņēmos, lai pateiktu šahadu, un sapratu, ka Viņš ir man blakus un ka tie nav tikai vārdi. Ja es tos pateikšu, nedzirdēs neviens cits kā tikai es un Viņš. Tā nebija atklāsme, ka Dievs IR; Viņu esmu jutusi vienmēr savā dzīvē. Bet nu Viņš ir man blakus un, katrai manai rīcībai un domai būs liecinieks un atbalstītājs… vai soģis. Atceros, ka, mēģinot nolasīt no lapiņas šahadas vārdus, man nosvīda rokas un trīcēja balss, jo sapratu, ka tie nav tikai vārdi.

Darījums ar Allāhu

Atceros izmisumu, ko izjutu tai liktenīgā vakarā. Esmu muslima. Allāhs manu apliecinājumu ir pieņēmis (to zināju droši, jo izjutu Viņa klātbūtni). Man ir kas no Allāha vajadzīgs, bet kaut kas ir jādod pretī. Bija skaidrs, ka mans lūgums ir liels: atvērt vīrietim acis un sirdi un parādīt viņam, ko viņš dara. Tātad arī man ir jādod kas liels. Tai dienā es pieņēmu lēmumu atdot vienīgo, kas man ir un neko nemaksā – kļūt Viņam tuvāka.

Mana darījuma puse

Pirmā dienā uzvilku hidžābu. Dienu pēc dienas es lasīju un mācījos, soļā – sākumā tikai pildīju rituāla kustības, tad viena sūra, otra, līdz pilna lūgšana. Nepārstāju lūgt ne dienu, ne nakti – atver viņam acis, atver viņam sirdi…

Vairāk lasot un iepazīstot Islāmu, es sapratu, ka tam nav nekāda sakara ar iepriekš lasīto, redzēto Turcijā, Ēģiptē, to, kas notika manā dzīvē. Cilvēki, lai arī muslimi būdami, ir aizmirsuši, kas ir šī reliģija. Sanāca, ka Allāhs atvēra acis man.

Allāhs uzklausa lūgšanas

Es vēl jo projām nespēju noticēt, bet Allāhs atvēra mana nākamā vīra sirdi, acis, un mūsu dzīve izmainījās. Vīrietis sāka lūgties, iet uz masdžidu, nomainīja draugus un galvenais, bez visām šīm visiem redzamām lietām, viņš ielaida sirdī Allāhu, un es to izjutu.

Šodien esam precējušies, mums aug divi traki puikas, mēs reizē ceļamies pirms saulrieta, lai kopā lūgtos, mēs pavadām stundas, lai pārrunātu uzzināto, mēs sacenšamies noberzto zilumu skaitīšanā, ko esam ieguvuši, pielūdzot un slavējot To, Kurš mums atvēra sirdis un acis.

Par mani saka, ka nevis vīrs mani ir ievedis reliģijā, bet es viņu atgriezusi. Bet es zinu – Allāhs uzklausīja manu lūgšanu.

Dievs ir ar mani

Es esmu lepna un patstāvīga sieviete, tāpēc katrs mans solis Islāmā ir iekšēji smagas un ilgstošas cīņas rezultāts. Neviens jau arī nav solījis, ka būs viegli, bet balva ir tā vērta. Alhamdulillāh, Allāhs ir ar mani un palīdz man atrast pareizo ceļu un atbildes.

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.lv – ļoti gaidīsim!

_________________________________

Autore: Ilze Leila; avots: “Hiba” žurnāls, www.hibamagazine.com

_________________________________

“Latviešu muslimu stāsti” rakstu sērijā:

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (1/2)

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (2/2)

Latviešu muslimu stāsti: Ilze Leila



  • Atstāt komentāru