Latviešu muslimu stāsti: Kā es pieņēmu islāmu Latviešu muslimu stāsti, Muslimu pasaule

item_XL_9530852_10769540Pavisam nesen izlasīju par tēmu “Kā lai zin, ka konkrētā reliģija ir tas pareizais ceļš, ” uz ko tika atbildēts, ka vienkāršākais veids ir to sākt praktizēt – atbilde pati atklāsies. Tieši šādā veidā es 2012. gada maijā pieņemu islāmu.

Es biju parasta latviešu meitene, tikai nedaudz depresīvāka. Normāla bērnība, šķīrušies vecāki. Mans pagrieziena punkts bija pārvākšanās uz lielo pilsētu Rīgu. Pilnīgi viss bija jauns, un es jutos kā lauķe. Neviens to man neteica, to es noteikti tikai iztēlojos savā zemajā pašvērtējumā. Skola bija lieliska tāpat kā tās audzēkņi, tikai es visu laidu caur savu jūtīgo prizmu, uzskatot, ka man ir jābūt tieši tādai pašai kā viņiem, lai būtu pieņemta, jāklausās tāda pati mūzika, jāizliekās, ka zinu par ko viņi runā, lai gan manos laukos nekas tāds neeksistēja.

Pieļauju, ka šī nemākulība tikt galā ar jauno situāciju, neprašana būt man pašai, trešajā skolas gadā mani noveda pie anoreksija, kas vēlāk – pie kompulsīvās pārēšanās. Būtībā abi ir viens un tas pats: mierinājuma meklēšana vai nu sevis badināšanā vai kuņģa piestūķēšanā.

Rakstot šo stāstu centos iziet cauri maksimāli daudz resursiem, lai atrastu autentiskas tā laika sajūtas un atspoguļotu manu dzīvi lasītājiem. Viss tik ātri aizmirsts un, atceroties pēc vairākiem gadiem, mēs lietas mēdzam romantizēt. Tāpēc šeit būs daži citāti ar komentāriem no manas tā laika dzīves. Citāti ir izrauti no dažādām sarunām un sarakstēm ar paziņām, draugiem un ģimenes lockļiem vai citiem pierakstiem.

“Virkne bezjēdzības kalnu.

Kauns nevis no citu acīm, bet savām.

Nedarīt sev pāri, bet jau tagad to daru.

Kā lai iemācās dzīvot? Ar kuru datumu es sākšu to darīt? Un kāpēc līdz tam datumam man ir ļauts darīt muļķības?

Kādas ir manas attiecības ar sevi?

Dzīvoju, lai ēstu, elpotu un gulētu?”

Ieraksti no manas dienasgrāmatas kompulsīvās pārēšanās laikā. Es zagu naudu no vecākiem, lai pārēstos. Pārēšanās procesa vidū sapratu, ka šādi sev nedrīkt darīt pāri, izmetu maisu ar gardumiem publiskā konteinerā, tikai lai vēlāk to tuprat meklētu. Citreiz tā vairs tur nebija. Es meklēju patiesību, bet es biju apjukusi un nezināju, kur vērsties. Es koncentrējos uz savām attiecībām ar sevi tā vietā, lai koncentrētos uz attiecībām ar Dievu.

Šajā laikā mani ienākumi nebija stabili, strādāju grāmatnīcā, bet visu uzreiz apēdu sāvā nakts uzdzīvē ar ēdienu. Citreiz pasniedzu privātundas slavenajam rakstniekam un dzejniekam Rainim (vārds mainīts), par ko man maksāja. Es biju liekule. Viņa slava bija norietējusi un viņš jutās vientuļšs – es izlikos par viņa draudzeni. Es pārdevos kā prostitūta, lai pēc tam aizbrauktu uz burgernīcu un šo naudu notriektu ēdienā. Vienreiz viņam izdevās satvert manu roku un ar varu noskupstīt. Viņš mēdza mani dēvēt kāda slavena romāna varones vārdā. Grāmata bija par vecu vīru un jaunu meiteni. Lieki piebilst, ka es gribēju vemt. Es biju nolaidusies tik zemu, ka jutos kā narkomāne. Man pilnībā nebija varas pār to, ko daru.

Savai murgainajai rīcībai es centos atrast dažādus izskaidrojumus. Varbūt es ticēju, ka mūs ir radījuši citplanētieši? Neatceros. Citāts no sarakstes:

“Drīz pasaule beigs eksistēt, kāda gan starpība, ko es vēlos darīt, ja es esmu tikai eksperiments uz zemes. Tiek pārbaudīts, kā es reaģēju dažādās situācijās un kā es jūtos.”

Es lasīju dažādu literatūru un vēlējos kļūt kā bohēmiskie, vienaldzīgie varoņi. Manos pierkastos bija šāds iedvesmu citāts , lai gan šāds dzīvesveids, mani neradīja laimīgu:

“Tāpēc viņam bija vajadzējis iet pasaulē, pazaudēt sevi baudā un varā, sievietēs un naudā, kļūt par tirgoni, kauliņu spēlmani, dzērāju mantrausi, līdz priesteris un sāmans viņā bija miris.”

Vai šāds dzīvesveids netiek daudzināts visapkārt? Un es centos tiekties pēc šīm visām baudām, un tad, kad es nodevos šīm baudām, es jutu riebumu pret sevi.

Tāpat kā alkoholiņiem ir anonīmo alkoholiķu grupa, tāda pati ir arī kompulsīvajiem ēdājiem. Programma balstās uz 12 soļiem, kā piemēram, piedot sev, piedot citiem, utt. Viens no soļiem bija lūgt palīdzību kādam augstākam spēkam, lai kas tas arī būtu priekš katras konkrētās personas. Savos kumpulsivajos ēdāju pierkastos atradu šādu ierakstu:

“Tīri intelektuāli es to saprotu, bet ar sirdi man ir grūti atdoties. Es centīšos uztvert zīmes, vai saprast, kuros pagātnes mirkļos es šīs zīmes jau palaidu garām. Ar sirdi es noticu, tad, kad esmu satikusi kādu jaunu cilvēku, vai uz ielas saskrējusies ar sen nesatiktu draugu. Tagad man būs jauna mācība: mācīties sevi uztvert kā visuma sastāvdaļu, kur esmu radīta ar konkrētu mērķi, kuru izvirzīja šis augstākais spēks. Varbūt tieši tur slēpjas problēma – esmu aizklīdusi no šī visuma?”

Ceļš ar to nebeidzās, šad un tad manos pierakstos parādās atzīšanās par šī soļa problemātisko pusi. Es nezināju, kur lai meklē. Es skatījos nepareizejā virzienā: jogā, visumā, zvaigznēs. Gluži kā Ābrahams, kurš saprata, ka ne mēness, ne zvaigznes, ne saule, nespēj sniegt to, ko spēj Dievs.

Mani ieraksti kļuva konkrētāki, tomēr es nezināju, kam es tos adresēju, bet es lūdzu: jau kuro reizi viss ir sviestā. Glāb mani! Iepazīšanās ar vīru problēmu neatrisināja, jo vīrs jau nav Dievs. Tā bija mana pirmā pieredze ar muslimu. Viena no mūsu pirmajām sarakstēm bija par to, ka es nekad nekļūšu par muslimu un nekad nepametīšu Latviju. Vēlējos, lai mana nostāja ir skaidra, un lai viņš nedzīvo ilūzijās. Mana izvēle viņu nesatrauca.

Pēc iepazīšanās viņš vēlējās precēties islāmiskā veidā. Man tika apskaidrots, ka nekādu oficiālu papīru nav – šī ir tikai formalitāte starp mani, viņu un Dievu. Mani šī viņa vēlme nestrauca; galvenais, lai es nebūtu lēta vīza. Mana nevīžīgā attieksme, nosaucot kāzas par “fake kāzām”, jo man kā eiropietei kāzu neiztrūkstošs elemets ir zelta gredzens, viņu ļoti sarūgtināja. Mēģinādams glābt situāciju, viņš pa visu pilsētu meklēja gredzenu, bet tā kā tā bija svētku diena (Ziemassvētki), tad nesekmīgi. Vietējā veikalā nopirktais metāla gredzentiņš sitāciju neuzlaboja. Tagad man bija divi “fake” – viens kāzām, otrs gredzenam. Centos novērtēt viņa pūles, neteicu savas domas, tikai vienu reizi paspruka. Mana attieksme viņu sarūgtināja, jo tas viņam bija kas nozīmīgs. Šīs attiecības nebija tādas kā manas pēdēja laika vienas nakts sakaru attiecības. Es ilgojos pēc kāda un sāku savu “fake laulību” drīz vien novērtēt. Viņš bija ļoti gādīgs un vīrišķīgs. Vīrišķīgs visās savās izpausmēs, kas man bija kas neredzēts un ļoti valdzinošs. Viens solis pretī islāmam – man radās interese, kapēc šīs kāzas viņam ir tik svarīgas. Tagad, esot muslimai, šo viņa vēlmi, rīcību un attieksmi ar katru dienu novērtēju arvien vairāk.

Intereses pēc vēlējos zināt, kas notiek piektdienās. Piektdiena ir īpaša diena , kurā notiek kopēja muslimu lūgšana. Vīriešiem tā ir obligāta, bez attaisnojoša iemesla nav atļauts neierasties (attaisnot sevi vienmēr var, bet Dievs zina, kas slēpjas mūsu sirdīs), sievietēm tā ir brīva izvēle, apmeklēt vai neapmeklēt. Kapēc viņš tā steidzas uz mošeju, kaut gan pa nakti ir strādājis fizisku darbu?! Es viņa vietā ar savu tā brīža izpratni būtu izvēlējusies gulēt. Kādā no piektdienām es devos līdzi. Man tika nodota instrukcija sekot līdz citu sieviešu kustībām. Tāda opcija “sēdēt maliņā” man netika dota. Praktiski tas nebija arī iespējams. Mošejas telpas tika nomātas no kādām biroja telpām, respektīvi, atvēlētās vietas nav daudz , arī plānojums nav īsti kā nākas. Iesteidzāmies mošejā. Ieejot sieviešu pilnajā telpā, skatieni momentā tika pievērsti man, ieejas durvis bija tieši pretī muslimām, nevis no sāniem. Ātri kaut kas tika noburbināts un kāda sieviete kā kolektīva pārstāve iedeva man garus svārkus, ko uzvilkt uz savām apspīlētajām džīnām. Steigā par dreskodu nebiju informēta – pašai līdzi bija tikai lakats. Tā nu man nācās stāvēt pirmajā rindā un šķielēt uz blakusesošo sieviešu kustībām, jo priekšā neviena nebija.

Es raudāju, varbūt dēļ Dieva, varbūt deļ nervozitātes, ka kāds ieraudzīs, cik nepareizi es visu daru. Bet varbūt es beidzot sapratu, ka es varu lūgt Dievam. Kopš tā brīža manas personīgās lūgšanas tika adresētas Dievam. “Assalamu aleikum” atskan no vienas puses, es viņai pretī. “Asalamu aleikum” no otras puses un es atkal pretī. Nodomāju, cik burvīgas sievietes, ka sveicinās ar mani – “svešo”. Jūtoties kautrīgi par savu neveiklo atbildi, es cerēju, ka neviena cita sieviete mani vairāk nesveicinās. Nesveicināja arī, jo es sakautrējos un izskrēju arā no mošejas. Tikai tad, kad pieņēmu islāmu, sapratu, ka šī sveicināšanās notiek noslēdzot lūgšanu vispirms uz labā pleca pusi, tad uz kreisā, un ka tas nebūt nebija adresēts īpaši man kā laipnības izrādīšana.

Pēc mēneša kopā pavadīta laika, mēs bijām atšķirti uz pāris mēnešiem – vīrs atradās savā dzimtenē, un es savā. Biju pilnīgi pārliecināta, ka vēlos uzsākt pastāvīgu kopdzīvi, kad viņš atgriezīsies.

Gaidīšanas periodā, man nācās uzzināt, ka viņa vecāki nav nemaz tik laimīgi par viņa izvēli. Viņi labprāt vēlētos, lai viņš apprec sievu dzimtenē, jo ar eiropietēm esot kā ar bitēm – nevot zināt kad un kādu iemeslu dēļ sagribēs šķirties. Man šī doma, protams, nepatika – centos viņus nomierināt, sakot, cik es esmu nopietna. Ģimene bija sadalījusies divās frontēs ar vadoņiem priekšaglā: tētis, kurš ir par mani, un mamma, kura ir pret mani.

Šajā brīdī diži liela interese par Islāmu nebija. Gribēju tikai zināt, kā pareizi ir jālūdz, jo pieļāvu iespēju, ka varbūt mošejā vēl kādreiz atgriezīšos. Uzskatīju, ka kaut ko jaunu apgūt nekad nav par sliktu. Bet intereses trūkuma dēļ neiemācījos.

Mans vīrs atgriezās sveiks un vesels. Uzsākot kopdzīvi aizvien vairāk sarunas ievirzījās garīgajā sfērā. Viņa uzskati mani ieintereģēja, vēlējos uzzināt kaut ko pati, lai islāma temats no monologa pārvērstos dialogā. Ar laiku šī interese tikai pieauga, kaut gan toreiz tas bija monologs ar sevi. Slepus sāku lasīt par islāmu. Nevēlējos, lai mans vīrs to redz, neatceros kāpēc. Varbūt negribēju viņā radīt liekas cerības.

Uz Islāmu sāku skatīties kā uz loģisku dzīvesveidu. Šķita tik dabiski, ka sievietei savs skaistums ir jāaizklāj svešu vīriešu klātbūtnē, tādēļ, vēl nebūdama muslima, es sāku nēsāt lakatu un piemērotu apģērbu (gari svārki/platas bikses, blūzes, krekli, utt). Tikpat loģiski šķita, ka ēst un dzert vajag ar labo roku, ka tas ir jādara sēžot, ka cūka ir aizliegta, ka skatieni ir jānolaiž, ka dzimumi ir jānošķir, ka medus ir labs dziedinātājs, ka ir jāsveicina mazākumam vairākums, ka pret bāreņiem ir jāizturas vienlīdzīgi, un vēl tik daudz visa kā cita.

Ar vien vairāk un vairāk lasot, sāku saprast, ka ir lietas, kuras mans vīrs nepraktizē – tas mani padarīja dusmīgu. Dusmojos uz muslimām, ka viņas sevi neaizklāj, kamēr es nebūdama muslima to daru. Dusmojos un kašķējos ar muslimiem, kuri lietoja alkoholu. Tā pagāja vairāki mēneši. Es sapratu, ka dziļi sirdī es ticu, un ka tieši tādēļ mani kaitināja islāma nepraktizēšana. Man nebija problēmu ar pieciem ticības pīlāriem, tādēļ paziņoju savam vīram, ka gribu kļūt muslima – toreiz tas būtībā tas tika ignorēts. Tikai pēc mēneša, kad atgādināju par savu vēlmi, es pieņēmu islāmu pēc vairākkārtējas iztaujāšanas, vai es to patiesi vēlos.

Man bija problēmas ar izpratni par augstāko; uzskatīju, ka problēma slēpjas tajā, ka esmu aizklīdusi no visuma. Bet patiesībā problēma bija tajā, ka es neapzinājos un neatzinu savu Radītāju. Paldies Dievam, ka es esmu atbrīvota no savas ēdienatkarības. Es nemeklēju mierinājumus citās lietās. Cik ironiski, ka tagad man ir jāmāk būt man pašai, nevis kā skolas laikā, jo dažkārt mans izskats un uzskati pilnībā atšķiras no sabiedrībā pieņemtā. Citi mēdz izsmiet ticīgus cilvēkus, sakot, ka dēļ ciešanām mēs esam vērsušies pie Dieva. Ir jāatceras, ka katram ir savas ciešanas un ka tikai Dievs zina to līmeni, kad kurš salūzīs meklēdams Dievu un vai vispār sameklēs. Katrs meklē mierinājumu ciešanās – kāds alkoholā, kāds trenažieru zālē, un vēl kāds citu cilvēku sāpināšanā… tomēr šie mierinājumi nekad nesniegs piepildījumu.

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.lv – ļoti gaidīsim!

___________________________________

“Latviešu muslimu stāsti” rakstu sērijā:

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (1/2)

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (2/2)

Latviešu muslimu stāsti: Ilze Leila

Latviešu muslimu stāsti: Kā es pieņēmu islāmu

 

 

 



  • Atstāt komentāru