Abdullāhs bin Abbas bin Abdul-Muttalibs bija pravieša Muhammda (s) brālēns. Abdullāha tēvs Al-Abbas rūpējās par Pravieti (s) pēc Abu Taliba nāves. Viņa māte Ummul-Fadl Lubaba bint Al-Harith bija otrā sieviete, kas pieņēma islāmu uzreiz pēc Pravieša (s) sievas Khadidžas. Par Abdullāhu mēdza teikt, ka viņš ir Al-Habr Val-Bahr (mācītais vīrs un (zināšanu) jūra), un viņš
Pasaule bija ļoti liela. Dievs gribēja to piepildīt ar cilvēkiem. Viņš gribēja, lai cilvēki dzīvotu visur – pašās aukstākajās un pašās karstākajās vietās, tuksnešos, mežos un kalnos… Tāpēc Viņš svētīja Ādamu un Havvu (Ievu), lai viņiem ilgu laiku katru dienu dzimtu divi bērni – dēls un meita. Viņiem bija daudz, daudz bērnu – meitu un
Džamāls ir noraizējies par Omaru un atgādina viņam par kādu svarīgu Pravieša (s) hadīsu. Vai Omars sekos hadīsā dotajai mācībai?
Miljoniem gadu atpakaļ, pasaules nebija. Dievs teica: „Kun!” („Esi!”), un pasaule bija radīta. Taču tajā joprojām nebija cilvēku. Pat Džannā (debesīs/ Paradīzē) nebija cilvēku. Džanna ir visskaistākais dārzs, kādu jebkurš no mums var iedomāties. Tajā ir dažnedažādākie augļu koki, kādus vien varam iztēloties – granātāboli, olīvas, vīnogas un daudzi citi. Džannā plūst spirdzinoša ūdens, piena un
Abdullāhs bin Džafars bin Abi Tālibs bija Pravieša Muhammada (s) brālēns. Abdullāha vecāki bija to pirmo ticīgo vidū, kas visagrāk pieņēma islāmu. Arī pats Abdullāhs zvērēja savu uzticību Pravietim (s) ļoti agrā bērnībā – septiņu gadu vecumā. Kad muslimu vajāšanas Mekā kļuva nepanesamas, agrīno muslimu grupai tika dota atļauja migrēt uz Abisīniju, lai meklētu patvērumu
“Stāsti un spēles mazajiem muslimiem” Tulkojis: Ahmeds Māris Berholds Veidojusi: Arita Rukejja Īss apraksts: Latviešu muslimu un to bērnu veidota atraktīva grāmata ar jaukiem stāstiņiem, uzdevumiem un zīmējumiem pašiem jaunākiem muslimiem! (Grāmata ir pieejama parislamu.lv bibliotēkā.)
Ikdienas mēs visi griežamies pie Dieva ar aizlūgumiem. Šajā komiksa epizodē, Ahmadu ģimene atgādina mums par kādu aizlūgumu, kuru bieži aizmirstam…
Samra stumdīja šurpu turpu mēbeles savā guļamistabā. Uz grīdas stāvēja grāmatu kaudzes. Visas skapja durvis bija vaļā. Kad mamma ienāca istabā, viņa bija dziļi iegrimusi savu mantu šķirošanā. „Samra, vai tad ir jau pavasara tīrīšanas laiks?” „Nē… manas draudzenes nāks ciemos šajā nedēļas nogalē. Vai atceries? Es taču tev to jau teicu.” Samra atbildēja, šķirojot
1763 
