Acīm ir vēlmes, kurām ir liela tieksme tapt piepildītām, it kā būtu kāda gravitācija vai spēks, kas pievelk skatienu uz lietām, uz kurām mums nevajadzētu skatīties. Gluži kā ar gravitāciju, tie, kas pretosies, sajutīs spēku, kas uz tiem iedarbojas, kamēr tie, kas padosies plūsmai, nejutīs teju vai neko. Līdzīgi kā ar gravitāciju, ir vajadzīgs ļoti
(raksta pirmo daļu var lasīt šeit) 9. Iespēja iepazīt citus. Kad sastopamies ar problēmu, mums vajadzētu enerģiski piestrādāt, lai tiktu galā ar problēmu, nevis ar cilvēku. Tāpat arī mums vajadzētu saprast, ka tas vien, ka kaut ko lūdzam citiem un ka viņi mūsos klausās, nav tas pats, kas piekrišana un paklausīšana mūsu teiktajam. Mēs paši sev
Islāms ir balstīts uz attiecībām ar Dievu, Viņa radībām un pasauli, kurā dzīvojam. Tikko mēs sanākam kopā, tā parādās potenciāla varbūtība, ka radīsies konflikti. Bet konflikti nav nekas pretdabisks. Protams, ar Dievu konflikta nav, jo Viņš ir Al-Azīz (Visvarens) un Al-Džabbār (Visa Pakļāvējs). Lai ko Viņš izlemtu, tas notiks. Tomēr starp cilvēkiem eksistē atšķirības. Dievs
Dieva Pravieša (s) hadīsā teikts: “Esiet taisnīgi pret saviem bērniem.” Islāmā būt par vecākiem – tā ir misija, tas ir ceļš uz Paradīzi, ja vien, protams, būsi īsts vecāks, kurš audzina savus bērnus, sekojot Dieva Pravieša (s) ģimenes veidošanas pamācībām. Ja tāds būsi, tad šis var kļūt par vienu no taviem ceļiem uz Paradīzi. Viena
Katram muslimam, atbilstoši savām spējām, ir jābūt sludinātājam. Nav obligāti būt erudītam visos reliģijas jautājumos un mācīties piecpadsmit gadus kādā aizrobežu universitātē, lai aicinātu cilvēkus uz islāmu. Pietiek aicināt uz to, ko zini un pats dari – tad pienākums pret Dievu būs izpildīts. Uzsākot aicināt uz islāmu, nevajag domāt, ka viss noritēs gludi, jo cilvēku,
2491 
