Pēc NATO samita, kura uzmanības centrā, tēlaini runājot, bija muslimu pasaule, Nedēļa aicināja uz sarunu vienu no Latvijas muslimiem, lai pavaicātu, kā viņš raugās uz kristīgās un Islāma pasaules līdzāspastāvēšanu un kādas redz Eiropas nākotnes aprises. Sarunas biedrs, kurš pieņēmis Islāma ticību pirms dažiem gadiem, ir viens no tiem latviešiem, kas līdz ar Islāma pieņemšanu
2001. gada janvārī, dodoties no lidostas Parīzes virzienā, es domāju par muslimu kopienu šajā pilsētā. Galvenokārt par to, kā vecāki audzina savus bērnus. Vaicāju savam draugam Āmiram Akādam: “Kā gan vecāki nodrošina savu bērnu saikni ar dīnu (reliģiju) šādā vidē?” Āmirs Parīzē bija nodzīvojis jau divus gadu desmitus. Viņš bija ieceļojis no Sīrijas, lai šeit
Brāļi bieži jautā: cik ilgā laikā var iemācīties arābu valodu? Un katrreiz es nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu. Viss taču ir tik relatīvs. Var trīs mēnešos iemācīties sarunāties, var arī trīs gados neko neiemācīties. Vērā jāņem ir daudz faktoru: cilvēka spējas, laiks, kas tiek veltīts mācībām… bet kā vissvarīgākais – centība. Sekojošas dzīves situācijas
Pēc nogurdinošas dienas koledžā, viņa atgriezās mājās un devās uz mammas istabu. “Assalāmu aleikum,” viņa sacīja. Māte novērsa skatienu. Viņa piegāja tuvāk mammai un apvaicājās par viņas dienu. Māte nikni atskatījās, nopētot meitu no galvas līdz kājām. Viņai šis mātes skatiens bija jau pazīstams… tas plosīja viņas sirdi. Viņa nespēja īsti nojaust, kas tieši atkal
Gadsimtiem ilgi, nebija nekāda konflikta. Deviņpadsmitajā gadsimtā, Palestīnas teritorija bija ļoti multikulturāla: aptuveni 86% muslimu, 10% kristiešu un 4% ebreju, kas visi dzīvoja mierā. Cionisms Deviņpadsmitā gadsimta beigās, kāda Eiropā dzīvojoša grupa pieņēma lēmumu kolonizēt šo zemi. Pazīstami kā cionisti, viņi bija ebreju ticībai piederoša ekstrēmistu minoritāte. Viņu mērķis bija radīt ebrejiem pašiem savu dzimteni,
Brokastojot, Džamālam un viņa māsīcai Hafsai raisās interesanta saruna par privātumu. Kura mūsu dzīves daļa šodien tiek uzskatīta par privātu un kura nē?
Visaugstākais Dievs mums ir uzlicis par pienākumu būt labiem kaimiņiem: وَاعْبُدُوا اللَّهَ وَلَا تُشْرِكُوا بِهِ شَيْئًا ۖ وَبِالْوَالِدَيْنِ إِحْسَانًا وَبِذِي الْقُرْبَىٰ وَالْيَتَامَىٰ وَالْمَسَاكِينِ وَالْجَارِ “Un kalpojiet Allāham, nepiedēvējiet Viņam [līdzdalībniekos] neko un nevienu, dariet labu gan vecākiem, gan radiniekiem, gan bāreņiem, gan nabagiem, gan tuviem kaimiņiem, gan tāliem kaimiņiem…” (Kurāns 4:36) Labas kaimiņattiecības ir atslēga
“Piedod par atklātību, bet tava izvēle manī rada reālu izbrīnu un šoku!” Lailas Brences (29) virtuālajā dienasgrāmatā ierakstījusi kāda paziņa. “Kā meitene, kas augusi demokrātiskā sabiedrībā un ir tik labi izglītota kā tu, var parakstīties uz musulmaņu vergturu paražām, kur sieviete netiek vērtēta augstāk par suni?” Laila ir gatava iebilst un paskaidrot. Jau sešus gadus
Muslimi ir pirmā civilizācija, kas institucionalizēja augstāko izglītību, izveidojot izglītības sistēmu. Patiesību sakot, mūsdienu augstākās mācību iestādes ir islāma universitāšu ‘pēcnācējas’. Divas no senākajām muslimu pasaules universitātēm ir: Al-Karavijin (Fēzā, Marokā) un Al-Azhar (Kairā, Ēģiptē), kas pastāv attiecīgi jau kopš mūsu ēras 841. un 988. gadiem. Šīs un daudzas citas universitātes izveidojās mošeju ietekmē. Arābu
3805 
